Indivīda koncepts postkoloniālo apstākļu kontekstā. Trimdinieka tēla izveides principi 20. gs. 40. gadu politiskā un 21. gs. sākuma ekonomiskā trimda

Abstract

Lai ilustrētu un pētītu laikmetīgo realitāti bieži tiek izmantots tieši postkoloniālais diskurss. Taču, lai pielāgotu šo teoriju, kas pēc būtības ir sabiedriska teorija, arī literatūrzinātniskiem pētījumiem vai ar literatūrzinātni saistītiem starpdisciplināriem pētījumiem, jāņem vērā arī autora jeb apkārtējās realitātes dokumentētāja izteikti subjektīvais pasauluzskats. Šī pētījuma mērķis ir, fiksējot galvenos konceptus un likumsakarības starp tiem, kurus dokumentē atsevišķi pēckara un ekonomisko trimdu pārstāvoši autori savos darbos, salīdzināt šo autoru uztverto realitāti (īpaši sabiedrisko realitāti) ar to interpretāciju par realitāti, kuru piedāvā postkoloniālais diskurss, kā arī ar atsevišķiem sociālās psiholoģijas, neiroloģijas un sociālās neiroloģijas realitātes pētījumiem, caur kuriem pārvērtēti gan abu laikposmu postkoloniālie, gan indivīdu (autoru) dokumentētie konteksti.

In order to illustrate and study our contemporary reality, the postcolonial discourse is often chosen. However, to adapt this theory, which is a social theory in its essence, the author’s – the documentarian’s of the outside reality – unique, subjective worldview must be taken in account to do research in the field of literature science and some interdisciplinary research bounded to literature science. The aim for this research is, after detection of the main concepts and regularities between them, which are documented by particular authors in their works about their experience in political or economic exile, to compare the reality (especially the social reality) perceived by these authors, to the interpretation of reality offered by the postcolonial discourse, as well as research in social psychology, neurology and social neurology, through which the postcolonial and the individual context from both periods of time are evaluated.