Bēgļu izraidīšanas vai atgriešanas aizliegums kā ius cogens norma

Abstract

Bēgļu izraidīšanas vai atgriešanas aizliegums ir starptautisko bēgļu tiesību stūrakmens. Lai arī tā izstrādāšanas laikā 1951.gadā valstis to neuzskatīja par ius cogens normu, sākot ar 1982.gadu dažu valstu opinio iuris mainījās. Pakāpeniski pieaug gan šādu valstu skaits, gan atbalsts juridiskajā literatūrā, taču praksē valstis turpina pārkāpt šo aizliegumu. Līdz ar to darba mērķis ir noskaidrot, vai mūsdienās bēgļu izraidīšanas vai atgriešanas aizliegums ir kļuvis par ius cogens normu. Ceļā uz šī mērķa sasniegšanu, jāsastopas ar vairākiem citiem starptautisko tiesību problēmjautājumiem. Pirmkārt, par ius cogens normu pārtapt var tikai starptautisko paražu tiesību norma, taču bēgļu izraidīšanas vai atgriešanas aizlieguma tvērums starptautisko paražu tiesībās ir neskaidrs. Otrkārt, praksē ir polemika attiecībā uz ius cogens normas definīciju, tās rašanās procesu un juridiskajām sekām. Treškārt, ius cogens norma ir norma, no kuras nav pieļaujama atkāpšanās, taču starptautisko tiesību avotos un praksē ir atrodamas vairākas atkāpes no bēgļu izraidīšanas vai atgriešanas aizlieguma. Iepriekš minēto problēmjautājumu analīzi autors izvirza kā darba uzdevumus. Pētījuma rezultātā autors secina, ka bēgļu izraidīšanas vai atgriešanas aizliegums rindā uz kļūšana par ius cogens normu virzās uz priekšu, taču par šāda statusu sasniegšanu mūsdienu starptautiskajās tiesībās runāt ir pāragri. Turpretī, izraidīšanas vai atgriešanas aizliegums attiecībā uz spīdzināšanu jau ir ieguvis ius cogens normas statusu, pateicoties tam, ka spīdzināšanas aizliegums ir ius cogens norma. Papildus tam, autors darbā sniedz papildinātu ius cogens normas definīciju, kas ir atbilstošāka ius cogens normas būtībai.

The principle of non-refoulement is the cornerstone of international refugee law. Although during its creation in 1951 states did not recognise it as a ius cogens norm, starting from 1982 opinio iuris of some states changed. The number of such states and the support in legal literature gradually increases; however, in practice states continue to breach this principle. Therefore, the aim of this thesis is to ascertain whether nowadays the principle of non-refoulement has developed into a ius cogens norm. On the way to achieving this aim, many other international law issues have to be faced. Firstly, only international customary law can develop into a ius cogens norm, however, the scope of the principle of ¬non-refoulement in international customary law is unclear. Secondly, there is polemic regarding the definition of a ius cogens norm, its creation process and legal consequences. Thirdly, a ius cogens norm is a norm from which no derogation is permitted, however, many derogations from the principle of non-refoulement can be found in international sources of law and practice. The author nominates the analysis of the aforementioned issues as the tasks of the thesis. As a result of research, the author concludes that the principle of non-refoulement in the queue of becoming a ius cogens norm is moving forward, however, to speak about the achievement of such status in the contemporary international law is premature. In contrast, the principle of non-refoulement as regards to torture has already attained the status of a ius cogens norm, owing it to the ius cogens status of the prohibition of torture. Additionaly, the author in the thesis provides a supplemented definition of a ius cogens norm which is more suitable for the essence of a ius cogens norm.