Rozes infekcijas dažādu ārstēšanas protokolu izvērtēšana

Abstract

Rozes infekcija ir bieži sastopama virspusējo ādas slāņu infekcija. Rozes infekcijas ārstēšanas stūrakmens ir antibakteriāla terapija. Bieži terapijā papildus nozīmē glikokortikoīdus mazās devās, bet nav viennozīmīgas atbildes par to lietošanas lietderīgumu. Darba mērķis. Salīdzināt rozes infekcijas ārstēšanu pacientiem, kuri terapijā saņēmuši penicilīnu un penicilīnu kopā ar deksametazonu. Materiāli un metodes. Prospektīvā pētījumā tika iekļauti pacienti, kas tika stacionēti stacionārā “Biķernieki” ar rozes infekcijas diagnozi laika posmā no 2015. gada septembra līdz 2016. gada februārim. Šajā laika periodā tika stacionēti 73 pacienti ar iestāšanās diagnozi rozes infekcija. Pamatojoties uz mikrobioloģisko uzsējumu un antistreptolizīna O rezultātiem, pacienti tika sadalīti divās grupās – streptokoku rozes infekcijā un citu mikroorganismu un nepierādītā rozes infekcijā. Abu grupu pacientiem tika vērtēti iekaisuma rādītāji un lokālie simptomi. Datu statistiskā apstrāde tika veikta ar SPSS 22 programmu. Rezultāti. Streptokoku rozes infekcijas grupā papildus terapija ar deksametazonu, nevienu iekaisuma rādītāju (leikocītus, stabiņkodolainos leikocītus, CRO) statistiski ticami neuzlaboja. Papildus terapija ar deksametazonu labāk samazina lokālo tūskas esamību pirms un pēc terapijas saņemšanas. Lokālās sāpes un eritēmu papildus terapijas ar deksametazonu neizmainīja. Citu mikroorganismu un nepierādītās rozes infekcijas grupā papildus terapija ar deksametazonu straujāk samazināja stabiņkodolaino leikocītu daudzumu. Leikocītus un CRO papildus terapija ar deksametazonu statistiski ticami nemainīja. Citu mikroorganismu un nepierādītās rozes infekcijas grupā abi ārstēšanas protokoli vienlīdz labi uzlaboja lokālo simptomu esamību, salīdzinot stāvokli pirms un pēc terapijas saņemšanas. Pētījuma laikā tika veikti 33 bullas aspirātu uzsējumi, 14 bija pozitīvi, biežāk izdalītie mikroorganismi bija 5 S.aureus, un 3 beta hemolītiskais streptokoks. No 16 asins uzsējumiem pozitīvi bija 8, biežāk izdalītie mikroorganismi bija Streptococcus pyogenes, Streptococcus dysgalactiae katrs izauga 2 uzsējumos. Biežākā diagnosticētā rozes infekcijas forma bija hemorāģiska un/vai bulloza 30 pacientiem, 21 pacientam bija eritematozas formas rozes infekcija, un 6 pacientiem bija nekrotiska forma. Secinājumi. No iegūtajiem pētījuma rezultātiem nevar pilnīgi droši apgalvot, vai papildus terapija ar deksametazonu ir efektīva vai neefektīva rozes infekcijas ārstēšanā.

Erysipelas is common upper-layer skin infection. The foundation of curing rose infection is antibacterial therapy. Usually glucocorticoids are additionally assigned in small portions during the therapy, however there is no definitive answer of their usefulness. Purpose of thesis. To compare erysipelas curing methods with antibiotics and with antibiotics with additional dexamethasone therapy. Materials and methods. Prospective research included patients who were stationed in stationary “Biķernieki” with erysipelas diagnose during period from September 2015 to February 2016. During this period 73 patients were stationed with erysipelas diagnose. Based on results of microbiological subculture process and antistreptolizine O results, patients were divided in two groups – with streptococal erysipelas and with other microorganisms and unproven erysipelas. Infection measures and local symptoms were evaluated for both group patients. Data statistical analysis was performed with software SPSS 22. Results. It was proven that additional therapy with dexamethasone for patients in rose infection group did not improve any inflammation measures (such as, leukocytes, young forms leukocytes, CRO) statistically significant. Additional therapy with dexamethasone helps to reduce local edema before and after receiving therapy. Local pain and erythema was unchanged by additional therapy with dexamethasone. Within other microorganisms and unproven erysipelas group additional therapy with dexamethasone helped to more rapidly reduce amount of young forms leukocytes. Additional therapy with dexamethasone did not statistically significantly change amount of leukocytes and CRO. Both treatment protocols within other microorganisms and unproven erysipelas groups increase local symptom existence equally good, compared to condition before and after receiving therapy. 33 subcultures of bull aspirates were made during the research, from which 14 were positive, frequently distributed micro-organisms were 5 S.aureus and 3 beta haemolytic streptococcus. From 16 blood subcultures 8 were positive, frequently distributed micro-organism were Streptococcus pyogenes, Streptococcus dysgalactiae which grew in 2 subcultures. Frequently diagnosed form erysipelas infection was haemorrhagic and/or bullous for 30 patients, 21 patients had erythematous form erysipelas, and 6 patients had necrotic form. Conclusions. From gathered research results it cannot be certainly stated that additional therapy with dexamethasone is effective or not effective during treatment of erysipelas