Klīnisko, mikrobioloģisko un laboratorisko rādītāju analīze rozes infekcijas diagnostikā

Abstract

Ievads: Roze ir akūta ādas infekciju slimība, kas skar epidermu, virspusējo dermas slāni un limfātisko sistēmu. Rozes infekciju ierosina A grupas beta-hemolītiskais streptokoks. Mērķis: Izstrādāt streptokoku rozes infekcijas diagnostiskos kritērijus. Materiāli: Prospektīvais pētījums tika veikts Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionārā “Biķernieki” laika posmā no 2015.gada 1. septembra līdz 2016.gada 28. februārim. Pētījumā tika iekļauti visi pacienti, kas attiecīgajā laika posmā tika stacionēti ar diagnozi: Rozes infekcija. Visi pētījumā iekļautie pacienti tika novēroti no pirmās stacionēšanas dienas līdz desmitajai stacionēšanas dienai. Pacienti tika iedalīti trīs grupās: pirmā grupa- pacienti ar laboratoriski pierādītu streptokoku infekciju mikrobioloģiski un/vai anti-streptolizīna O titra laboratorisku pieaugumu >200 IU/mL dinamikā. Otrā grupa- pacienti ar rozes infekcijas klīniskiem simptomiem bez pierādītas streptokoku infekcijas mikrobioloģiski un/vai laboratoriski. Trešā grupa - pacienti, kuriem stacionēšanas laikā tika mainīta rozes infekcijas diagnoze pret citu diagnozi (piemēram, celulīts, stāzes dermatīts). Rezultāti: Pētījumā tika iekļauti 73 pacienti. Laboratoriski pierādīta rozes infekcija bija 37% (n=21) pacientu, 63% (n=36) pacientu bija klīniska rozes infekcija, 22% (n=16) pacientu stacionēšanas laikā tika mainīta cita diagnoze. Sieviešu procentuālais īpatsvars pierādītas rozes infekcijas gadījumā bija lielāks nekā citas diagnozes grupā (p=0,026). Biežākā rozes infekcijas lokalizācija bija apakšstilbs (63%). Adipozitāte tika identificēta kā vienīgais riska faktors (p=0,005). Rozes simptomi ir variabli, parasti rozes infekcija sākas ar drudzi, vidēji pēc 24 stundām parādās eritēma ar lokālu tūsku, kurai vidēji pēc trīs stundām pievienojas lokālas sāpes. Bullas var parādīties vidēji pēc 47 stundām no slimības sākuma. Pirmajā pētījuma dienā tādi simptomi kā lokāls ādas pacēlums (47,6%) un apelsīna mizas simptoms (42,9%) biežāk tika konstatēts pierādītās rozes infekcijas grupā, bez tam arī lokālā tūska (p=0,003) un lokālā ādas hipertermija (p=0,000) saglabājās ilgāk šīs grupas pacientiem, nevis citas diagnozes grupai. Neviens no laboratoriskajiem rādītājiem nebija specifisks rozes infekcijas diagnostikā. Biežākais no bullām izolētais (n=14) mikroorganisms (36%) bija Staphylococcus aureus un 21% beta-hemolītiskais streptokoks. Asins uzsējumos (n=8) visbiežāk tika izolēts beta-hemolītiskais streptokoks (n=4) 50%. Secinājumi: Rozes infekcijas simptomi ir variabli un mainās laika gaitā. Rozes infekcijas ierosinātājs var būt ne tikai A grupas beta-hemolītiskais streptokoks, bet arī Staphylococcus aureus un citi mikroorganismi.

Introduction: Erysipelas is an acute skin infection affecting epidermis, upper dermis and lymphatic system. Erysipelas is caused by the group A β-hemolytic streptococcus. Aim: To elaborate diagnostic criteria for streptococcus erysipelas. Materials: Prospective research work has been carried out in the Clinical Centre “Bikernieki” of Riga East University Hospital during the period from 1 September, 2015 to 28 February, 2016. The research involves all patients who were admitted to the hospital and diagnosed with erysipelas. All in the research involved patients were under observation during the first 10 days of inpatient care. The patients were divided in three groups. The first group involved the patients with laboratorialy confirmed streptococcus infection - microbiologically or/and by the dynamics of an increase in the anti-streptolysin O titer of >200 IU/mL. The second group of the patients were with clinical symptoms of erysipelas without positive streptococcus infection microbiological and/or laboratorial test results. The diagnosis for the third group patients during the inpatient care was changed from erysipelas to another one (e.g. cellulitis, stasis dermatitis). Results: The research focused on 73 patients. 37% (n=21) of patients had erysipelas with positive laboratorial results, 63% (n=36) of patients had clinically confirmed erysipelas, 22% (n=16) of patients had changes in their diagnosis form erysipelas to another one. The percentage of female patients with confirmed erysipelas was higher than in the group of other diagnosis (p=0,026). The most common localization of erysipelas was the lower extremities (63%). Adiposity was the only risk factor which was identified in the research (p=0,005). Typical erysipelas develops fever, in general within 24 hours on the skin occurs erythema with local oedema with occurring local aches within 3 hours. Bullous erysipelas occur within 47 hours of the initial infection. On the first day of the research patients belonging to the first group with confirmed erysipelas, had locally raised skin (47,6%) and symptoms of orange peel texture of affected skin (42,9%). In the group of confirmed erysipelas local oedema (p=0,003) and local skin hyperthermia (p=0,000) lasted longer than in the group of other diagnosis. Neither of laboratorial indicators were specific for diagnosis of erysipelas. The most often detected microorganism which was isolated from bullous erysipelas (n=14) was Staphylococcus aureus (36%), 21% β-hemolytic streptococcus. From blood cultures (n=8) β-hemolytic streptococcus (n=4) was isolated most frequently (50%). Conclusions: Erysipelas infections are variable and use to change. Erysipelas can be caused not only by the group A β-hemolytic streptococcus, but also Staphylococcus aureus and other microorganisms.