Monoizrāde kā individuālās narācijas forma Latvijas postpadomju teātrī

Abstract

. Maģistra darbā „Monoizrāde kā individuālās narācijas forma Latvijas postpadomju teātrī” aplūkots monoizrādes fenomens, kam Latvijas teātra teorētiķi nav pievērsuši plašu uzmanību. Monoizrāde 21.gs. Latvijas teātrī līdz ar stāstu stāstīšanas prakses attīstību, ievērojot stāsta kā personiski izjustas pieredzes individuālo un subjektīvo raksturu, iegūst jaunas kvalitātes, dibinot dialoģiskas attiecības ar auditoriju. Solo priekšnesums veicina uzticības pilnu attiecību veidošanu starp izpildītāju un auditoriju, atklājoties aktiera personībai. Kaut arī monoizrādes dramaturģisko pamatu veido monologs, auditorija tiek iesaistīta skatuviskajās norisēs – gan fiziski, gan garīgi, kur izpildītajos tekstos galvenā nozīme piešķirta to personiskai iedarbībai (liecības, pārliecība, atmiņas). Minētais kopumā sekmē izrādes kā procesa funkcionēšanu, kas to sarado ar postdramatiskā teātra tradīciju. Atklājoties aktiera personībai, rodas jautājums par tās autentisku izpausmi, proti, cik autobiogrāfiska ir skatuves figūra, kādas ir attiecības starp iemiesojamo tēlu un aktiera paštēlu, kā izrādes recepciju ietekmē kontekstuāli apstākļi jeb aktiera personība.

. The master thesis „Solo Performance as a Form of Individual Narration in the Post-Soviet Theatre of Latvia” is devoted to the solo performance phenomenon, which has not yet attracted wide theatre critics’ attention. Solo performance in the Latvian 21st century theatre due to the story telling tradition development, defining story as a personally felt experience and taking into account it's individual and subjective characteristic, derives new qualities founding dialogic relationship with the public. Solo performance promotes shaping relationship between artist and public full of confidence revealing the artist's personality. Despite the monologue which dramaturgically grounds the solo performance, public becomes involved in the performance physically and mentally in the performed texts emphasizing their personal effect to the public (testimony, belief, memories). Mentioned above creates the processual nature of the performance enclosing it with the postdramatic theatre tradition. Emerged artist's personality puts at issue the authenticity of its manifestation – the autobiographical nature of the stage figure, the relationship between character and artist’s self-image, mega identity effect which influences the reception of the performance.