Kultūras objektu repatriācija uz izcelsmes valsti kā starptautiskā paražas tiesība.

Abstract

Darbā ietverta vispārīga informācija par to, kā laika gaitā attīstījies kultūras priekšmeta jēdziens un nozīme starptautiskajā sabiedrībā – no humanitārajām tiesībām līdz cilvēktiesībām un salīdzinoši jaunākai tiesību nozarei – kultūras īpašuma tiesībām. Teorētiskajā daļā ietverts arī kultūras nacionālisma un internacionālisma doktrīnu salīdzinājums, lai noskaidrotu, kura no tām šobrīd prevalē, repatriācijas būtība un atšķirība starp izcelsmes un tirgus valstīm. Praktiskajā daļā, tiesību nozares specifikas dēļ, skatīti dažādi piemēri, kad kultūras priekšmeti repatriēti uz to izcelsmes valstīm dažādos ārpustiesas procesos. Tāpēc skatīti ne tikai piemēri, kas sastopami nacionālo un starptautisko tiesu praksē, bet arī praktiski gadījumi, kad valstis ir repatriējušas kultūras priekšmetus uz to izcelsmes valsti. Papildus praktiskajā daļā tiek apskatīti un analizēti arī vairāki ANO Ģenerālās Asamblejas un Drošības Padomes rezolūcijas, valstu nacionālie tiesību akti un citi avoti, lai konstatētu gan pastāvošo valstu praksi, gan opinio juris. Autoresprāt, ir radusies starptautiskā paražas tiesība, kas uzliek par pienākumu valstīm repatriēt kultūras priekšmetus uz to izcelsmes valsti, kas prettiesiski ievesti pēc 1970.gada. Atslēgvārdi: kultūras priekšmets, starptautiskā paražas tiesība, UNESCO, repatriācija, izcelsmes valsts, kultūras nacionālisma doktrīna

The paper consists of general information about how the definition and meaning of cultural object have developed throughout the history within the international community, respectively, from international humanitarian law to human rights law and the most recent – cultural property law. To understand which prevails, the theoretical part of the paper contains the comparison of cultural property internationalism and nationalism doctrines, as well as the essence of the term repatriation and differences between source states and market states within the context of cultural property repatriation. Since the examined branch of law is very complicated, the practical part of the paper includes different examples of cultural property restitution cases within the judicial experiences and alternative dispute resolution methods – mediations, bilateral agreements and other. Furthermore, in order to acknowledge whether exists an international customary law – the state practice and opinio juris, many different resolutions from the UN General Assembly and Security Council, national and international laws, examples in doctrine and other sources have been examined. The author of the paper has come to a conclusion, that there has evolved an international customary law, which obliges states to repatriate cultural objects to their state of origin if they have bee illicitly imported after 1970. Key words: cultural object, international customary law, UNESCO, repatriation, source state, cultural nationalism doctrine