Cilvēka izpratne Deivida Hjūma jūtu teorijā

Abstract

Bakalaura darbā izklāstīta cilvēka izpratne britu empīriķa Deivida Hjūma filozofijā, respektīvi, viņa galvenajos darbos - “Pētījums par cilvēka sapratni” un “Traktātā par cilvēka dabu”. Hjūms, skaidrojot cilvēka prāta uzbūves principus, balstījās tīrā novērojumā un eksperimentā un nonāca pie savulaik radikāli jauniem secinājumiem, pauzdams, ka viendabīgas cilvēka subjektivitātes noteiksme kā “dvēsele” neeksistē, un ka cilvēka maņas un domas ir nesaraujami saistītas ar apkārtējo vidi, kuru pieredzot tas top. Paliekot pie empīrisma pamatnostādnes, ka viss, ko iepsējams zināt, sākas tikai pieredzē, Hjūms norāda, ka prātam nevar atrast citu metafizisku pamatu, kas būtu pirms šīs pieredzes un uztvērumiem.

Bachelor work explores the understanding of human being in the philosophy of British empiricist David Hume, namely, in his main works - “Enquiries Concerning Human Understanding” and “A Treatise of Human Nature”. Exploring basic principles of the human mind, Hume's method was that of observation and experiment and he came to radically new conclusions for that time. He claimed that there was no such a thing as homogeneous human subjectivity or “soul”, and that human mind, as it becomes, is inextricably linked with the environment, according to its perception and experience. By staying at empirical method and guidance that all the knowledge can be derived only from experience, Hume points out that the mind can not find another metaphysical foundation, which would be before this experience and perceptions.