Krievijas – Japānas karš 1904.-1905.g.: sauszemes karaspēka stratēģija un taktika

Abstract

Bakalaura darbā analizētas Krievijas–Japānas 1904.–1905. gada kara nozīmīgākās kaujas un problēmas, ar kādām saskārās abu pušu armijas, pielietojot modernos ieročus, kas lika radikāli pārskatīt ne tikai kājnieku taktiku, bet arī visu karadarbības veidu un organizāciju kopumā. Darba mērķis ir analizēt abus pušu armijas stratēģijas un taktikas nozīmi Japānas uzvarā pār Krieviju. Darba gaitā secināts, ka Japāna panāca izdevīgus miera nosacījumus dēļ iekšpolitiskās situācijas Krievijā, taču stratēģiskā līmenī neizdevās realizēt galveno mērķi – ielenkt un sakaut krievu Mandžūrijas armijas. Materiālo resursu trūkums Japānai neļāva turpināt karu, bet nepietiekami attīstīts tehniskais nodrošinājums kopā ar telpas faktoru ierobežoja armiju mobilitāti, kas bija nepieciešama, lai realizētu lielas aplenkuma operācijas.

In this bachelor's thesis, the Russo-Japanese War (1904–1905) is analyzed along with the most important battles and problems encountered by both sides of armies using modern weapons, which led to radical revising of not only infantry tactics, but also all kinds of conducting warfare and the military organization as a whole. The aim of this thesis is to analyze military strategies of both armies and the importance of tactics in the Japan's victory over Russia. The conclusion is that Japan reached a favorable peace terms because of the internal political situation in Russia, however, at a strategic level, it failed to realize the main objective – to encircle and defeat the Russian Manchurian armies. Lack of material resources did not allow Japan to continue the war, but underdeveloped technical support, along with the spatial factor had limited the mobility of the army, which was necessary in order to realize the great envelopment operations.