Ķīnas arhitektūras attīstība laika posmā no 1949. līdz 1955. gadam

Abstract

Šai darbā ir pētīti galvenie, būtiskākie Ķīnas arhitektūras attīstības aspekti laika posmā no 1949. līdz 1955. gadam. Aplūkota arī Ķīnas arhitektūras teorijas specifika. Ņemti vērā politiskie un ekonomiskie apstākļi, kas ietekmējuši Ķīnas arhitektūras veidošanos šai laika posmā. Noteicošie Ķīnas arhitektūras vēstures, kā arī politiskās un ekonomiskās situācijas aspekti un dati laika posmā no 1949. līdz 1955. gadam ir savstarpēji saistīti. Ķīnas arhitektūra ir visas pasaules arhitektūras mantojuma nozīmīga sastāvdaļa. Šo mantojumu pārstāv gan Ķīnas tradicionālās arhitektūras pieminekļi, gan arī būves, kas mākslinieciski, konstruktīvi un tipoloģiski iemieso XX gs. pasaules arhitektūras tendences. Tiek norādīts, ka Ķīnas arhitektūras procesi laika posmā no 1949. līdz 1955. gadam ir veidojušies visai izolēti, toties intensīvi. Celtniecības darbu apjoms šai laikā ievērojami palielinājās. Uzplauka visa rūpniecība – tika īstenots pirmais tautsaimniecības celtniecības piecgades plāns. Daudzi Ķīnas arhitektūras pieminekļi, kas tapuši laika posmā no 1949. līdz 1955. g., ir labi pazīstami, to arhitektonisko, māksliniecisko, stilistisko un kompozīcijas īpatnību izpēte atklāj to ievērojamo lomu visā Ķīnas arhitektūras attīstībā. Analizējamajā laika posmā – pēc pilsoņu kara beigām (1945.–1949.) – noslēdzās Ķīnas apvienošanās tās pašreizējās robežās. Šis notikums kļuva par nacionālās arhitektūras tapšanas pamatu – aizvien palielinājās būvniecības apjomi, ar plašāku vērienu notika pilsētu pārveidošana, un mainījās arī pati arhitektūra. Mūsdienās visai lielas daļas modernās Ķīnas būvniecības pamatā ir tradicionālie arhitektūras stili, kuros lielākoties ir saskatāmas aplūkojamajam laika posmam raksturīgas iezīmes. Tādējādi varam secināt, ka arī pašlaik ir aktuāla minētā laika posma Ķīnas arhitektūras sistēmas analīze. Jāprecizē, ka laika posmā no 1949. līdz 1955. gadam Ķīnas arhitektūras stilus ievērojami ietekmēja gan spēcīgās arhitektūras tradīcijas, gan arī dažādi sabiedriskie un politiskie apstākļi, kas arī atspoguļojās Ķīnas arhitektūras rakstura izmaiņās. Darbā ir detalizēti analizēti Ķīnas arhitektūras laika posmā no 1949. līdz 1955. g. attīstība, tendences un stili. Tiek apstiprināts, ka Ķīnas arhitektūrai laika posmā no 1949. līdz 1955. g. bija raksturīgas trīs arhitektūras tendences: neofunkcionālisms, stilizācija un “vēlīnais neoklasicisms”. Veicot ēku, kuras pārstāv neoklasicisma tendences, analīzi, izdevās konstatēt formu veidošanas virzienus šai laika posmā, proti, tie ir “jauktais stils” un “Su stils”. Laika posms no 1949. līdz 1955. g. Ķīnas arhitektūras attīstībā ir atspoguļots zinātnieku un pētnieku Gun Deshun(Guņ Dešuņ), Jiu Denong(Dzjiu Denun), Dou Yide (Dou Jide), Hua Lanhun (Hua Laņhuņ), Guan Shen(Guaņ Šeņ), Liu Tianhua(Liu Tieņhua), Džou Jiunian (Džou Dzjiunaņ) un citu darbos. 4 Pētījuma mērķis ir noskaidrot Ķīnas arhitektūras attīstības īpatnības laika posmā no 1949. līdz 1955. g. Lai sasniegtu izvirzīto mērķi, ir jāveic virkne uzdevumu 1. Definēt Ķīnas arhitektūras attīstības pamatus. 2. Analizēt valsts politisko un ekonomisko situāciju laika posmā no 1949. līdz 1955. g 3. Iezīmēt Ķīnas arhitektūras tendences laika posmā no 1949. līdz 1955. g.; 4. Pamatot Su stila formēšanos Ķīnas arhitektūrā laika posmā no 1949. līdz 1955. g. Pētījuma pamatā ir pieņēmums, ka vēsturiskā un problēmiskā pieeja tēmai, kā arī formālās metodes izmantošana arhitektūras kompozīciju analīzē ļaus izsekot Ķīnas arhitektūras attīstībai šai laika posmā. Pētījuma galvenie secinājumi varēs tikt izmantoti turpmākajā darbā pie šīs tēmas, paplašinot to līdz Ķīnas būvniecības analīzei visa XX gadsimta laikā. Darbs sastāv no ievada, 2 nodaļām un 4 apakšnodaļām.

The paper examines the main, key points in the history of the development of Chinese architecture during the period from 1949. till 1955. Features of the theory of Chinese architecture are considered. The political and economic situation that influenced the formation of China's architecture of this period is taken into account. The main points, the dates of China's economic, political and architectural history in during the period from 1949. till 1955. are interrelated. The architecture of China is a significant part of the world's architectural heritage. This heritage is represented by monuments of China's traditional architecture, as well as structures; which artistically, constructively and typologically embody the world architectural tendencies of the XX century. It is pointed out that the architectural process of China in period from 1949. till 1955 proceeded quite isolated, but very intensely. The volume of construction work has increased significantly. All production began to rise - the first plan of the five-year plan for the construction of the economy was being implemented. Many monuments of Chinese architecture in during the period from 1949. till 1955. known, study of their architectural, artistic, stylistic and compositional features shows their significant role in the development of all Chinese architecture. In the period under review, after the end of the civil war (1945-1949), the reunification of China in its present borders was completed. This event was fundamental for the formation of the national architecture - the volume of construction gradually increased, the scale of the reorganization of cities increased, and the architecture itself changed. To date, much of the construction of modern China relies on traditional styles of architecture, in particular, traced the characteristic features of the period under review. Based on this, at present the analysis of the architecture of China in this period is relevant. It is specified that in during the period from 1949 till 1955 powerful architectural traditions and various social and political circumstances influenced the development of Chinese architecture styles, which was reflected in the changing nature of Chinese architecture. The development, trends and styles of Chinese architecture of period from 1949. till 1955 are considered in detail. It is confirmed that for the Chinese architecture of period from 1949 till 1955. Three tendencies in architecture were characteristic: neofunctionalism, stylization, "late neoclassicism". As a result of the analysis of buildings, which represent a neoclassical tendency, it was possible to determine the direction of form formation in this period – “mixed style” and “Style Su”. 6 The development of Chinese architecture within the period of 1949 to 1955 is reflected at the most in the studies of the following scientists and researchers: Gun Deshun, Jiu Denong, Dou Yide, Hua Lanhun, Guan Shen, Liu Tianhua, Zhou Jiunian and others. The study aims at finding out the nature of the development of Chinese architecture within a period of 1949 to 1955. In order to achieve the goal of the research the following tasks have to be undertaken: 1. To define the architectural development of China. 2. To analyze the country's political and economical situations during the period of 1949 to 1955. 3. To highlight the architectural trend in China during the within the period of 1949 to 1955 4. To analyse basic Su style of China architecture due during the period of 1949 to 1955. The main findings of the study will be used in future work on this topic, extending it to the whole of the construction of China analysis during the 20th century. The work consists of 2 parts and 4 sections