Medicīnas zināšanu izmantošana ārstniecībā viduslaikos no 12. līdz 15.gadsimtam

Abstract

Bakalaura darbā dažādos veidos iegūtās medicīnas zināšanas un pieredze pētīta ar mērķi atklāt to izmantošanu ārstniecībā latīņu kristīgajā Eiropā no 12. līdz 15. gadsimtam. Darbā tiek aplūkots periods, kurā komplementāru faktoru mijiedarbībā izveidojās ārstniecības praktizētāju diferenciācija pēc zināšanu iegūšanas veida. Attīstoties sistemātiskai un racionālai medicīnas zināšanu iegūšanai, joprojām saglabājās ārstniecība, kas balstījās dziedniecības tradīcijās un pieredzes ceļā gūtās zināšanās. Darbā noskaidrots, ka medicīnas praktizētāju spektrs - gan sievietes un vīrieši, gan arī laji, garīdznieki, akadēmisku izglītību ieguvušie un empīriskā ceļā praktizējošie, savas medicīnas zināšanas un pieredzi izmantoja ārstniecībā dažādu zināšanu kompleksu mijiedarbībā, pamatā izmantojot tādas pašas diagnostikas metodes un ārstniecības procedūras.

The bachelor's thesis examines differently obtained medical knowledge and experience with the aim of discovering their use in practical medicine in Latin Christendom from the 12th to the 15th century. The paper deals with a period when the interaction of complementary factors differed medical practitioners according to their type of knowledge acquisition. Although developed systematic and rational medical learning, treatment based on traditional healing and experience remained. The paper reveals that the range of medical practitioners, both women and men, laity, clergymen, et cetera, who had acquired academic qualifications or who had gained their knowledge empirically, used their medical knowledge and experience mainly by using the same diagnostic methods and treatments.