Mākslas patiesības subjektivizācijas kritika Hansa-Georga Gadamera darbos
Аннотации
Maģistra darbs „Mākslas patiesības subjektivizācijas kritika Hansa Georga Gadamera darbos“ apraksta un analizē to mākslas tematizāciju, kura rodama vācu filozofa H.-G. Gadamera darbā „Patiesība un metode“ (1960), kā arī dažos citos viņa tekstos. Gadamers aplūko mākslas pieredzi un mākslasdarbu patiesības jēdziena eksplikācijā. Māksla noder viņam kā viena būtiska liecība tam, ka zinātņu metodiski nodrošinātā patiesība ir tikai viens patiesības atklāšanās veids, kurš iegremdēts daudz plašākā patiesības norisē, par kuru liecību sniedz māksla, tagadnes attiecības ar pagātni un tradīciju, kā arī valodiskā pieredze. Maģistra darbā īpaša uzmanība pievērsta tam kā Gadamers aplūko mākslas izslēgšanu no patiesības jomas, kas notiek jaunlaiku filozofijas un zinātņu attīstības gaitā. Gadamers kritizē mākslas subjektivizāciju un ar Hēgeļa un Heidegera palīdzību pūlas atgriezt mākslas izpratni plašāka patiesības jēdziena gultnē. The master thesis „The Critique of Subjectivization of the Truth of Art in the Philosophy of Hans-Georg Gadamer“ try to describe and analyze the thematization of art in the Hans-Georg Gadamer’s work The Truth and Method (1960) and in some other texts as well. Gadamer observes the experience of art and artwork in the explication of the concept of truth process. Art gives him significant testimony that the truth of the scientific methodological effort is only one possibility for the discovery of truth, which is grounded in the much wider process of truth, that comes from art, the relations between the nowadays and past and the linguistic experience as well. The particular attention in the master thsesis is directed to the manner how Gadamer describes the rejection of art from the field of truth that rises from the philosophy of modernity and in the process of development of sciences. Gadamer criticizes the subjectivization of art and with the help of Heidegger and Hegel tries to get it back in the wider concept of truth.