Hartinga strupastes, Microtus hartingi (Arvicolinae, Sumeriomys apakšģints) komunālās vairošanās ietekme uz mātīšu reproduktīvajām sekmēm

Abstract

Lai pārbaudītu hipotēzi, ka dažādas sociālās sistēmas un uzvedība ir saistīta ar vidi, ko suga apdzīvo, izmanto salīdzinošo metodi, kas pēta taksonomiski tuvu radnieciskas sugas, kurām atšķiras dzīves vide. Darba mērķis ir apskatīt atšķirības divu Microtus hartingi pasugu vairošanās stratēģijās saistībā ar pasugas veidošanos fragmentētā areālā. Darbā, lai novērtētu tēviņu rūpju intensitāti par saviem mazuļiem un mātīšu reproduktīvās sekmes monogāmās grupās un poligīnās grupās ar svešām vai radnieciskām mātītēm, tika izmantotas divas Microtus hartingi pasugas – Microtus hartingi hartingi un Microtus hartingi lydius. Eksperimenti tika veikti laboratorijas apstākļos. Lai novērtētu vairošanās sekmīgumu, tika izveidotas 70 grupas ar tēviņu un mātīti, 70 grupas ar tēviņu un divām savstarpēji radnieciskām mātītēm un 22 grupas ar tēviņu un divām savstarpēji svešām mātītēm. Rūpju intensitātes noteikšanai kopā tika izmantoti 64 tēviņi – 32 M. h. hartingi un 32 M. h. lydius . Rezultāti parāda, ka M. h. lydius daudz sekmīgāk vairojas monogāmajās grupās, tiem nav tieksmes veidot komunālās grupas, turklāt tēviņa rūpju intensitāte ir augsta, kas ir raksturīgi monogāmām sugām. Turpretī M. h. hartingi veiksmīgi vairojas gan monogāmās, gan poligīnās grupās; ir tieksme veidot komunālās grupas. Tēviņu rūpju intensitāte ir zemāka nekā M. h. lydius. M. h. hartingi tieksme veidot komunālās grupas saistāma ar pasugas veidošanos un pastāvēšanu fragmentētā areālā.

The comperative method is often used to verify the hypothesis that mating strategy and behaviour depends on the species habitat. In this method two taxonomically close species with different habitats are compared. The goal of this work is to inspect the differences in mating strategies of two Microtus hartingi subspecies, and its connection to subspecies formation in a fragmented area. To measure the intensity of male care towards its offspring and female reproduction success in monogamous groups and polygynous groups with females who were relatives or unrelated with each other two M. hartingi subspecies were used: M. h. hartingi and M. h. lydius. Experiments were carried out in a laboratory setting. To measure the reproduction success 70 groups with male and female, 70 groups with male and two related females, and 22 groups with male and two unrelated females were made. To measure the male care of the litter 64 males were used: 32 M. h. hartingi and 32 M. h. lydius. Results show that the most successful mating strategy for M. h. lydius is monogamy; there is no tendency to form communal groups. Males show high intensity of parental care, which is a characteristic of monogamous species. Whereas M. h. hartingi reproduce successfully in monogamous and polygynous groups; there is a tendency to form communal groups. The intensity of male parental care is lower than in M. h. lydius. The tendency to form communal groups for M. h. hartingi is related to subspecies formation and existence in a fragmented area.