Episkā teātra pieredze Eiropā un Latvijā

Abstract

EPISKĀ TEĀTRA PIEREDZE EIROPĀ UN LATVIJĀ Pētījuma temats ir vācu dramaturga, režisora un teātra teorētiķa Bertolta Brehta (1898 – 1956) 20. gs. 20. gados izstrādātā episkā teātra teorija, tās ģenēze un evolūcija, un šīs teorijas pielietojums režijas praksē Eiropā, tai skaitā Latvijā, laikmeta sociālpolitisko norišu un modernisma teātra paradigmas kontekstā. Bertolta Brehta episkais teātris un Konstantīna Staņislavska definētā pārdzīvojuma teātra metode ir divas nozīmīgākās teātra sistēmas, kas visprincipiālāk ietekmējušas 20.gadsimta režijas un aktiermākslas izteiksmes līdzekļus Eiropā. Galvenā atšķirība starp šīm teātra sistēmēm ir tā, ka dramatiskā jeb aristoteliskā teātra pamatā ir drāma – notikums, kas attīstās darbībā skatītāja acu priekšā, bet episkā teātra pamatā stāstījums par kādu notikumu, kas ar dažādiem teātra valodas līdzekļiem tiek atsvešināts no skatītāja emocionālā līdzpārdzīvojuma. Laika gaitā transformējoties, šīs pieejas teātrī manifestējas gan tīrā, klasiskā formātā, gan savstarpēji mijiedarbojoties un integrējot arī citu teātra sistēmu pieredzi.

EPIC THEATRE IN EUROPE AND LATVIA The research is devoted to the theory of epic theatre by German dramatist, stage director and theatre theoretician Bertolt Brecht (1898 – 1956), development of the theory in 1920s and its further evolution, as well as its application in stage directing in Europe, including Latvia, in the context of socio-political events and as a paradigm of the modernist theatre. Bertolt Brecht’s epic theatre and the method of physical action developed by Konstantin Stanislavsky are the two main systems used in theatre which have most significantly influenced the means of expression in stage direction and acting in 20th century Europe. Due to transformations, these systems manifest themselves in a pure, classic form, as well as in forms which have interacted and have become integrated other theatre systems.