Bēgļu izraidīšanas vai atgriešanas aizlieguma eksteritoriālais raksturs atklātajā jūrā kā starptautiskā paražu tiesību norma

Abstract

Darbā tiek aplūkota bēgļu izraidīšanas vai atgriešanas aizlieguma teritoriālā piemērojamība, izvērtējot tā darbību ārpus valstu robežām atklātajā jūrā. Saistībā ar bēgļu ierašanās pa jūru izpausmi mūdienās, īpaši nozīmīga ir bēgļu izraidīšanas vai atgriešanas aizlieguma attiecināmība uz masveida pieplūduma situācijām. Vienlaikus būtiski ir arī aplūkot vajāšanas satura paplašināšanos mūsdienās, izvērtējot gan tiesu praksi, gan tā mijiedarbību ar cilvēktiesībām. Tālāk tiek izvērtēta trešās drošās valsts koncepta nozīme bēgļu izraidīšanas vai atgriešanas piemērošanas robežu noteikšanā. Savukārt darba beigās autore analizē bēgļu izraidīšanas vai atgriešanas eksteritoriālo piemērojamību atklātajā jūrā. Saistībā ar to sākumā nosakāms “Konvencijas par bēgļu statusu” tvērums, aplūkojot dažādu autoru un ANO Augstā komisāra bēgļu jautājumos uzskatu. Papildus ņemamas vērā ir arī Āfrikas, Amerikas un it īpaši Eiropas cilvēktiesību institūciju nostādnes. Gala rezultātā darbā tiek aplūkots bēgļu izraidīšanas vai atgriešanas iespējamais starptautisko paražu tiesību normas raksturs, pētot opinio juris, valstu praksi, kā arī ES saistošo regulējumu ES dalībvalstīm. Tā kā pašlaik tā nav nostiprinājusies kā paražu tiesību norma, vienīgais iespējamais pamatojums tās eksteritoriālajam tvērumam pagaidām būtu Konvencijas par bēgļu statusu 33.panta plašāka interpretācija.

Bachelor thesis is looking into non-refoulement’s territorial application, by evaluating its expansion outside countries’ territorial border at the high seas. Non-refoulement’s application in mass influx situations is significant regarding contemporary comprehension of refugees’ arrival through sea. Additionally, comprehension of persecution is also considered by exploring states’ practise and its interaction with human rights, which has resulted into expansion of its concept. Futher there is evaluation of safe third countries’ concept’s significance in determining boundaries of non-refoulement. At the end of the thesis, author analyses the extraterritorial scope of non-refoulement in the high sea. In regarding with non-refoulement, at first auther determines the scope of Convention Relating to the Status of Refugees’, by considering the view of authors and UN High Commissioner for Refugees as well as additionally considering position of Africa’s, America’s and particularly Europe’s human rights institutions. In conclusion the thesis is looking into its possible nature of international custom law, by particularly considering state practise, opinio juris as well as binding regulation of European Union’s norms in connection with member states of European Union. While it hasn’t established as international customary law, only justification of its extraterritorial applicability is expansion of Convention Relating to the Status of Refugees’ Article 33 interpretation.