Biomarķieru metode kuņģa gļotādas atrofijas noteikšanai

Abstract

Pētījumā tika veikta kuņģa biomarķieru metodes validācija, salīdzinot metodes rezultātus ar standartizēti veiktiem morfoloģijas izmeklējumu rezultātiem. Iegūtie dati parāda labu korelāciju starp PGI/II attiecību un kuņģa korpusa daļas atrofiju (p<0.0001) ar jutību (83.3%), kopējo precizitāti (86.7%). Biomarķieru samazinājums PGI un PGI/II tika noteikts atbilstoši paaugstinoties OLGA gastrīta stadijām. Mazāk pieņemama bija samazinātās sG-17 vērtības uzrādīja labu korelāciju ar kuņģa vārtnieka daļas atrofiju (p=0.007), neskatoties uz jutību, kas bija ievērojami zema (36.8%). Samazinātām G-17 un sG-17 vidējām vērtībām netika novērota korelācija ar OLGA gastrīta stadijām. PGI/II attiecība ir drošs marķieris kuņģa korpusa daļas atrofijas noteikšanai, turpretim, G-17 un sG17 zemās jutības dēļ biomarķieris nav pielietojams klīniskiem mērķiem. Atslēgas vārdi: Atrofisks gastrīts, pepsinogēni, gastrīns-17, kuņģa biomarķieri

This study analyzed gastric biomarkers method validation for indirect detection of atrophy of the stomach mucosa versus standart histopathology. Study data showed correlation between decreased PgI/PgII and atrophy of the corpus of the stomach (p<0.0001) with sensitivity (83.3%), overall accuracy (86.7%). There was a significant decrease of the mean levels of PgI and PgI/PgII ratio with increasing OLGA gastritis stage. Decreased sG-17 values correlated well to the atrophy in the antral part of the stomach (p=0.007), yet the sensitivity was substantially lower (36.8%). The percentage of patients with decreased G-17 and sG-17 did not correlate with OLGA gastritis stage. PgI/PgII value is a reliable marker for the detection of atrophy in the corpus part of the stomach, but G-17 due to the low sensitivity not suggested for the clinical use. Key words: atrophic gastritis, pepsinogens, gastrin-17, gastric biomarkers