Domājot imanenci: Žila Delēza filozofija un kino

Abstract

Filozofs Žils Delēzs atbalsta apgalvojumu, ka filozofija un tikai filozofija nodarbojas ar jēdzienu radīšanu imanences plānā, kur imanences plāns tiek saprasts kā domāšanas paštēls, ko nevar domāt, bet, kas ir jādomā, un filozofijas augstākais mērķis ir radīt tīras imanences plānu, kas brīvs no transcendences ilūzijām. Darba mērķis ir noskaidrot, kā šādi formulētā filozofijas uzdevumā iekļaujas Delēza radītie kinematogrāfiskie jēdzieni. Darbā tiek pētīta: 1) Delēza īstenotā robežas nojaukšana starp epistēmisko un ontoloģisko imanences nozīmi, kas ietver nepastarpinātu attiecību iedibināšanu starp domāšanu un sajūtu; 2) Delēza pievēršanās Bergsonam kā filozofam, kas ir radījis tīras imanences plānu, kas, turklāt, 20. gadsimta gaitā ir materializējies kino; kā arī risināts jautājums: 3) kādēļ filozofijai nepietiek ar Bergsona jēdzienos domātu imanences plānu, bet tai ir nepieciešams pievērsties tēlainās domāšanas formai, kas piemīt kino?

Philosopher Gilles Deleuze advocates the idea that philosophy and only philosophy creates concepts in the plane of immanence, the plane of immanence being the image of thought that cannot be thought, but that must be thought, and the supreme aim of philosophy is to create a pure plane of immanence, free from the illusions of transcendence. The aim of this master thesis is to clarify how are Deleuze’s cinematographic concepts related with this definition of philosophy. In the thesis I explore the following issues: 1) dissolving of the distinction between epistemic and ontological notion of immanence effected by Deleuze; 2) Deleuze’s turn to Bergson – the philosopher who has created a pure plane of immanence that has been materialized in the image of cinema during the 20th century; 3) the insufficiency of the plane of immanence expressed by Bergson’s concepts for philosophy and the need to turn to the image-thought of cinema.