Pārnestās nozīmes konstruēšana pasakās

Abstract

Pasaku žanrs ir viens no vecākajiem eksistējošiem literatūras žanriem pasaulē un tāpat kā lielākā daļa literatūras žanru izmanto parnesto nozīmi. Šī bakalaura darba centrālais elements ir pārnestās nozīmes izmantošana britu pasakās, konkrēti, romantiskajās pasakās un dzivnieku pasakās. Šī pētijuma mērķis ir analizēt desmit izvēlētās Britu pasakas un noteikt to, vai pasaku kategorija ietekmē izmantotās pārnestās valodas tipu un regularitāti. Lai sasniegtu šo mērķi tika izmantota diskursa analīze kombinācijā ar biežuma analīzi. Rezultāti norādas uz to, ka pasaku kategorijām ir ietekme uz pārnesta valodas tipu un biežumu, jo romantiskās pasakās izmantoja atšķirīgus parnestās valodas izteicienus, salīdzinājumā ar dzīvnieku pasakām. Dzīvnieku pasakās biežāk lietoti parnestās valodas izteicini ir onomatopēze, hiperbola un personifikācija. Romantiskajās pasakās biežāk lietoti pārnestās valodas izteicieni ir idiomi, antonomāze un eifēmismi. Konduīt metafora tika izmantota dzīvnieku pasakās vairāk kā divas reizes biežāk, kas liecina par iespējamo kategorijas noslieci šī veida netiešās valodas izmantošanai. Secinājumi ir, ka pasaku kategorija ietekmē parnestās valodas biežumu un tipu britu pasakās.

The genre of fairy-tales is one of the oldest existing literary genre in the world and just as most literary genres, fairy-tales use non-literal language. The focus of this BA paper is on the non-literal language used in British fairy-tales, in particular in romantic fairy-tales and animal fairy-tales. The aim of the research is to analyze ten selected British fairy-tales and to determine if the category of British fairy-tale influences the types and frequency of non-literal language used. To achieve this, discourse analysis in combination with frequency analysis was used. The results indicate that the category of fairy-tales does have an influence on the type and frequency of non-literal language employed as romantic fairy-tales utilized different figures of speech more frequently in comparison to animal fairy-tales. In animal fairy-tales the most frequently used figures of speech are onomatopoeia, hyperbole and personification. In romantic fairy-tales the most frequently used figures of speech are idiom, antonomasia and euphemism. The frequency of conduit metaphors was more than two times higher in animal fairy-tales, which is possibly an indicator of the category’s specific predisposition for this type of non-literal language. The conclusion that can be drawn from this is that the category of fairy-tale influences the frequency and type of non-literal language used in the fairy-tale.