Jurisdikcijas noteikšana pārrobežu strīdos civillietās un komerclietās pēc saistību izpildes vietas

Abstract

Latvijas nacionālajās tiesībās pretēji Eiropas Savienības tiesību aktiem, kas regulē jurisdikcijas noteikšanu, nav paredzētas tiesības prasītājiem celt tiesā prasību civillietā, kas attiecas uz līguma izpildi, pēc saistību izpildes vietas. Tādējādi regulās paredzēts lielāks tiesību apjoms nekā Latvijas nacionālajā likumā, līdz ar ko netiek nodrošināta efektīva kārtība jurisdikcijas noteikšanai civillietās, kurās jurisdikcija nosakāma saskaņā ar nacionālajām procesuālajām normām. Tādēļ darbā piedāvāti konkrēti grozījumi Civilprocesa likumā, proti, nacionālais likums papildināms ar normām, nodrošinot Latvijā domicilētiem prasītājiem līdzvērtīgu tiesību apjomu gadījumos, kad atbildētājs nav domicilēts kādā no Eiropas Savienības dalībvalstīm.

In Latvian national law, contrary to the European Union legislation regulating the determination of jurisdiction, claimants have no legal right to bring a court action in civil matters relating to the performance of a contract according to the place of performance of a given obligation in cases where the defendant is not domiciled in one of the European Union Member States. Consequently, the regulations provide for a larger scope of rights than the Latvian national law thus failing to provide an effective procedure for determining jurisdiction in civil cases where jurisdiction is determined in accordance with national procedural norms. Therefore, the paper proposes specific amendments to the Civil Procedure Law, i.e., the national law should be supplemented with additional regulation ensuring the same amount of rights to claimants domiciled in Latvia in cases where the defendant is not domiciled in one of the European Union Member States.