Dislipidēmija kā riska faktors nieru funkcionālo spēju samazinājumam I tipa cukura diabēta pacientiem

Abstract

Diabētiskā nefropātija ir svarīga un bieži diabēta pacienta dzīvību apdraudoša mikrovaskulāra komplikācija (Groop et al., 2009). Diabētiskās nefropātijas pacientiem dislipidēmiju sastop bieži, tomēr līdz šim veikto pētījumu rezultāti nav viennozīmīgi attiecībā uz seruma lipīdu frakciju ietekmi uz nieru funkciju. Pētījuma mērķis bija izpētīt 1. tipa cukura diabēta pacientu lipīdu un apolipoproteīnu līmeņu asociāciju ar nieru funkcionālo spēju (glomerulārā filtrācijas ātruma un albuminūrijas) samazinājumu laika gaitā. Veikts šķērsgriezuma tipa pētījums, kurā tika izmantoti 106 1. tipa cukura diabēta pacientu paraugi un klīniskie dati no „LatDiane: Latvijas diabētiskās nefropātijas pētījuma”, kas iegūti rekruitēšanas vizītē un atpakaļ saukšanas vizītē ar vidēji 4,05 ± 0,88 gadus ilgu starpposmu. Ar lineārās regresijas analīzes palīdzību tika novērtēta dažādu klīnisko rādītāju, tai skaitā lipīdu marķieru, asociācija ar glomerulārās filtrācijas ātruma (GFĀ) izmaiņu gada laikā jeb slope un albuminūrijas izmaiņu laika posmā no rekruitēšasn līdz atpakaļ saukšanas vizītei. Savukārt, loģistiskā regresijas analīze tika izmantota, lai novērtētu klīnisko rādītāju, tai skaitā lipīdu marķieru, asociāciju ar GFĀ samazinājuma progresiju un kopējo nefropātijas progresiju. Pētījumā tika noskaidrots, ka augstāks augsta blīvuma lipoproteīnu holesterīna (ABLH) un apo (apolipoproteīna) B līmenis asociējas ar izteiktāku GFĀ krišanos. Apo B vērtībai palielinoties par vienu vienību, GFĀ slope samazinātos par 0,34 (p=0,029), un palielinoties ABLH vērtībai iesaistes brīdī par vienu vienību, GFĀ slope samazinātos par 0,33 (p=0,025). No otras puses, statīnu lietošanai ir aizsargājošs efekts uz GFĀ krišanos – pētījumā pierādījās, ka statīnu lietošana atkārtotajā vizītē GFĀ krišanos mazina un slope rādītāju palielina par 0,20 (p=0,041). Savukārt klīniski nozīmīgu GFĀ samazinājuma progresiju (>2,5 ml/min/1,73m2/gadā) statistiski ticami ietekmē zema blīvuma lipoproteīnu holesterīna (ZBLH) līmenis, kuram paaugstinoties par vienu vienību, GFĀ samazinājuma progresijas risks samazinās (OR=0,086; p=0,013), un arī apoB līmenis, kuram palielinoties par vienu vienību, GFĀ samazinājuma progresijas varbūtības risks palielinās (OR=1,09; p=0,017). Līdz ar to var secināt, ka apo B ietekmē gan GFĀ krišanos gada laikā, gan veicina GFĀ samazinājuma progresiju, bet ABLH ietekmē GFĀ krišanos gada laikā. Savukārt statīnu lietošana GFĀ krišanos mazina.

Diabetic nephropathy is significant and quite frequently observed as a life-threatening microvascular complication in diabetes patients (Groop et al., 2009). In diabetic nephropathy patients with dyslipidemia is a casual finding, although results of studies on this matter are not unambiguous about serum lipids and their impact on kidney function. The aim of this study was to investigate the association between lipid and lipoprotein levels and renal function indicator (glomerular filtration rate and albuminuria) decline in type 1 diabetes patients. In this cross-sectional study, we used biological samples and clinical data of 106 type 1 diabetes patients from “LatDiane: Latvian diabetic nephropathy study”, that were collected from recruitment visits and follow-up visits with a mean follow-up time of 4,05 ± 0,88 years. Linear regression analysis was performed to evaluate the correlation between different clinical factors, including a lipid profile, and the annual decline in estimated glomerular filtration rate (eGFR), in other words, slope and increase/decrease in albuminuria between the two visits. While logistic regression analysis was used to investigate the association between different clinical factors, including a lipid profile, and eGFR progression and overall nephropathy progression. Results of this study show, that higher high-density lipoprotein (HDL) cholesterol and apo-B levels are associated with more prominent eGFR annual decline. Increase of Apo B levels by 1 measurement unit enhances eGFR annual decline by 0,34 (p=0,029). Increase of HDL cholesterol levels by 1 measurement unit enhances eGFR annual decline by 0,33 (p=0,025). On the other hand, statin-based therapy proves itself as a protective factor against eGFR decline. Patients who used statins in their follow-up visit had a rise in their eGFR decline by 0,20 (p=0,041). Clinically significant GFR decline progression (>2,5 ml/min/1,73m2/yearly) was affected by low-density lipoprotein (LDL) cholesterol with statistical significance. GFR decline progression risk was decreased by rise in LDL cholesterol levels (OR=0,086; p=0,013). Rise in apoB levels increased GFR decline progression risk (OR=1,09; p=0,017). In conclusion, apo B levels affect not only eGFR annual decline but also promotes clinically significant GFR decline progression. HDL cholesterol enhances eGFR annual decline. Statin treatment impairs GFR annual decline.