Histoloģiskās un klīniskās izmeklēšanas salīdzinošais pētījums biežāko ādas slimību diagnostikā

Abstract

KOPSAVILKUMS Problēmas aktualitāte Dermatoloģijas praksē biežākās ādas slimības ir akne, ekzēma, seborejas dermatīts, psoriāze, herpes vīruss, ādas bazālo šūnu karcinoma, kā arī nēvusi (dzimumzīme) (SHSD, 2008). Svarīgi laicīgi un precīzi diagnosticēt ādas slimības, lai izvairītos no smagākām komplikācijām, kas variē no estētiskām līdz dzīvībai bīstamām komplikācijām. Pilnveidojoties ādas slimību izmeklēšanas metožu veidiem, lielāko daļu no šīm slimībām var diagnosticēt ar dermatoskopijas metodi, savukārt diagnozes precizēšanai pie netipiskas klīniskās gaitas vai aizdomām par ļaundabīgo audzēju, zelta standarts ir histopatoloģiskā izmeklēšana (ādas biopsija). Pētījuma mērķis Pētījuma mērķis bija novērtēt korelācijas starp primārām klīniskajām diagnozēm dermatoveneroloģijas praksē ar histopatoloģisko diagnozi pēc ādas biopsijas. Materiāli un metodes Pētījums bija retrospektīvs. Atļauja veikt pētījumu tika saņemta LU Kardioloģijas un reģeneratīvās medicīnas institūta ētikas komitejā. Pētījumā tika iekļauti 155 pacienti. Tika analizēti klīniskie dati un histopatoloģiskās izmeklēšanas rezultāti. Datu statistiskā analīze un apkopošana tika veikta, izmantojot programmas Microsoft Office Excel 2016 un SPSS 22.versiju. Rezultāti Pētījumā tika iekļauti 155 pacienti ar dažādām klīniskām diagnozēm. Pētījumā tika pierādīta augsta konkordance starp klīnisko un histopatoloģisko diagnozi, kura sastāda 88% jeb 136 no 155 gadījumiem. Pacienti tika sadalīti grupās pēc diagnozēm, no kuriem lielākā grupa bija pacienti ar histopatoloģisko diagnozi nēvus, 57 pacienti (36,8% gadījumā). Klīniskās un patoloģiskās diagnozes nesakrišana bija saistīta ar to, ka klīniskā diagnoze bija melonoma, kas veido 4 no 57 gadījumiem, respektīvi, diagnožu neatbilstība bija 7% gadījumu. Otra lielāka grupa bija psoriāzes pacienti, tie veido 19 gadījumus pēc histopatoloģiskās izmeklēšanas rezultātiem no 155 pacientiem (12,25% gadījumā). Nesakritības starp klīnisko un histopatoloģisko diagnozi bija saistītas ar dermatologa aizdomām par neirodermatītu un ekzēmu, bet pēc biopsijas slēdziena tika apstiprināta psoriāzes diagnoze, līdz ar to diagnožu nesakrišana bija 10,5% jeb 2 no 19 gadījumiem. 11 pacientiem tika noteikta dermatofibromas diagnoze (7%), pēc histopatoloģiskā slēdziena, nesakrišanu skaits šajā grupā bija minimāls, tikai vienam pacientam klīniskā diagnoze netika apstiprināta. Atopiska dermatīta diagnoze pēc histopatoloģiskā slēdziena bija 12 pacientiem jeb 7,74% gadījumā. Plakanās ēdes pacientu skaits pētījumā bija 7 ( 4,5% gadījumu), sklerodermijas pacientu skaits bija 6 (3,9% gadījumu), savukārt, bazālo šūnu karcinoma un gredzenveida granuloma tika novērota 5 pacientiem (3.22% gadījumu) un kopējā diagnožu nesakrišana bija 12% gadījumu. Pētījumā iegūtie rezultāti parādīja, ka klīniskās un histopatoloģiskās diagnozes nesakrišana bija saistīta ar klīniskā stāvokļa hiperdiagnostiku.

SUMMARY Title: The comparative study of histopatological and clinical diagnostic in common skin diseases. Author: Olga Leitāne Supervisor: Asoc. Prof. Sergejs Isajevs Topicality of the cause In dermatology practice, the most common skin diseases are acne, eczema, seborrhoea dermatitis, psoriasis, herpes, skin basal cell carcinoma, as well as non-gestational (birthmarks) (SHSD, 2008). It is highly important to diagnose skin diseases in a timely and accurate manner so to avoid further severe complications, ranging from aesthetic to life-threatening complications. While improving the types of skin disease investigation methods, most of these diseases can be diagnosed with the dermatoscopy method, yet the gold standard for clarification of the atypical clinical courses or in suspicion of malignancy is the histopathological examination (skin biopsy). Objective of the study The aim of the study was to evaluate the correlations between primary clinical diagnoses in one dermavenerology practice with the histopathological diagnosis after the skin biopsy. Materials and methods The study was retrospective. Permission to conduct the research was received by the Ethics Committee of the Institute of Cardiology and Regenerative Medicine, University of Latvia. The study included 155 patients. Clinical data and histopathological examination results were analysed. Statistical analysis and maintenance of the data were performed using Microsoft Office Excel 2016 and SPSS 22nd version. Results The study included 155 patients with various clinical diagnoses. The study showed a high concordance between clinical and histopathological diagnosis: 88%, or 136 out of 155 cases. Patients were divided into the groups after diagnosis, with a larger group of patients with histopathological diagnosis, 57 patients (36.8%). The discrepancy between clinical and pathological diagnosis was related to the fact that the clinical diagnosis consisted of melanoma, which consists of 4 out of 57 cases, i.e. the inadequacy of diagnoses was 7%. The second major group was psoriasis patients, which consisted of 19 cases upon the histopathological examination of the 155 patients (12.25%). The discrepancy between the clinical and histopathological diagnosis was related to the dermatologist's suspicion of neurodermatitis and eczema, which confirmed the diagnosis of psoriasis after the conclusion of the biopsy, and therefore the discrepancy of the diagnoses was 10.5% or 2 out of 19 cases. In the dermatofibroma diagnosis group, the number of patients was 11 (7%); after histopathological conclusion, the incidence of discrepancies in this group was minimal; only one patient was not diagnosed with a clinical diagnosis. Atopic dermatitis was diagnosed in 12 patients after histopathological conclusion, or 7.74%. The number of patients with lichen ruber planus involved in the study was 7 (4.5%), the number of scleroderma patients was 6 (3.9%), while basal cell carcinoma and ring granuloma were observed