Latviešu dzejproza 20.gadsimtā

Abstract

Promocijas darbā apskatīta dzejprozas tradīcija latviešu literatūrā — poētiskās izteiksmes veids, kurš sevī apvieno gan prozas (darba grafiskais noformējums, sižetiskums, tēlojuma klātbūtne, dažādu žanru darbu imitācija), gan dzejas iezīmes (metra un atskaņu klātbūtne, subjektivitāte un liriskums, pirmās personas izmantojums). Rietumu literatūrkritika šo tradīciju dēvē par īpašu žanru un tā aizsākumu saista ar 19. gadsimta franču literatūru. Pētījumā izsekots latviešu dzejprozas attīstībai no tās aizsākumiem 19. gadsimta otrajā pusē līdz pat mūsdienu autoru darbiem. Analizētas galvenokārt darbu formālās iezīmes — atskaņu un metriskās sistēmas klātbūtne, atkārtojumu un aliterāciju lietojums. Plašāks apskats atvēlēts nozīmīgākajiem Jāņa Akuratera, Lūcijas Zamaičas, Aleksandra Čaka, Imanta Ziedoņa, Astrīdes Ivaskas un Ingas Ābeles dzejprozas tekstiem.

In the centre of the research is the tradition of prose poetry in Latvian literature. This tradition (Western scholars would call it a specific genre) unites both features of prose (division in paragraphs, plot, imitation of different genres) and poetry (rhythm and rhymes, lyrical subjectivity, viewpoint of „I”). This tradition began in 19th century French literature and are present also in contemporary literature written in various languages, also Latvian. The tradition of Latvian prose poetry have developed since the end of 19th century and is present also in contemporary Latvian literature. In this research, mostly the formal qualities of prose poetry are analysed — the use of rhymes and rhytm, repetitions and alliterations. Subchapters are dedicated to the most important authors of prose poetry as Jānis Akuraters, Lūcija Zamaiča, Aleksandrs Čaks, Imants Ziedonis, Astrīde Ivaska and Inga Ābele.