Sacelšanās lieguma nosacījumi Imanuela Kanta filozofijā

Abstract

Viena no mulsinošākajām problēmām, kas saistīta ar Kanta politisko domu, ir tāda, ka viņš atbalsta absolūto liegumu uz sacelšanos, kas šķiet pretrunīgi, ņemot vērā gan Kanta personiskos uzskatus, gan viņa filozofijas garu. Šajā darbā ir paredzēts izpētīt nosacījumus sacelšanās liegumam Kanta filozofijā un atbildēt uz jautājumu, vai pretestība vienmēr ir aizliegta. Pārbaudot, kādā veida politiskas sabiedrības pastāvēšanas nepieciešamība un mērķis ir saistīts ar sacelšanās lieguma nosacījumiem, tiek noskaidrots, ka, ja režīmu nevar uzskatīt par politisku, tad sacelšanās nav aizliegta. Runa ir par režīmiem, kas atšķiras no dabas stāvokļa, kur tomēr sacelšanās liegums nav spēkā.

One of the most puzzling problems associated with Kant’s political thought is his endorsement of an absolute prohibition of resistance to the state, which seems counterintuitive given both Kant’s personal beliefs and the spirit of his philosophy. The current paper sets to investigate the conditions for the prohibition of rebellion within Kant’s political philosophy and answer the question, whether resistance is always prohibited. Through examining how does the necessity and purpose of political society relate to the conditions for the prohibition of rebellion, it has been established that, if the regime is cannot be considered a political society, then resistance is not prohibited. Moreover, it may also be regimes, which are distinct from the state of nature, yet where the prohibition of rebellion could not be applied.