ALVJA HERMAŅA REŽIJA: TRADĪCIJAS UN NOVATORISMS

Abstract

Anotācija Promocijas darbs Alvja Hermaņa režija: tradīcijas un novatorisms veltīts ievērojamā mūsdienu latviešu režisora Alvja Hermaņa (1965) daiļrades analīzei, pētot teātra tradīciju un režisora jaunrades specifiskās attiecības – izmantotos tehniskos paņēmienus, režijas metodes veidošanos, teātra izpratni. A.Hermaņa izrādes plaši aprakstītas recenzijās, tomēr ne Latvijā, ne pasaulē viņa daiļrade kā kopums līdz šim nav sistemātiski pētīta. Promocijas darbs pievēršas A. Hermaņa daiļradei Latvijā un ārzemēs kā vienotam korpusa, koncentrējoties uz izmantotajiem elementiem, to funkcionēšanas un izmaiņu likumsakarībām, pārmantojamību. Iestudējumu analīzē līdztekus Latvijā plaši izmantotajai vēsturiski ģenētiskajai metodei izmantota arī semiotika un fenomenoloģija, kas ļauj padziļināti pētīt ne tikai teātra tehnoloģijas, bet arī uztveres jautājumus. Pētījumā izsekots ne vien A. Hermaņa režijas metodes tapšanai un attīstībai, identificējot režisora izmantotās tradīcijas un radīto novitāti, bet izdarīti arī secinājumi par viņa izrāžu un skatītāju specifiskām attiecībām, A. Hermaņa izrāžu funkcionēšanu plašākā kultūras un sociālā kontekstā Latvijā, pirmo reizi formulēta viņa režijas valodas specifika, identificējot un analizējot tās specifiskos elementus. A. Hermaņa daiļrade analizēta Latvijas un Eiropas teātra tradīciju vēsturiskā kontekstā, iezīmējot režisora saikni ne tikai ar tipoloģiski līdzīgi domājošiem laikabiedriem, bet ar XX gs. teātra novatoriem, kuru idejas A. Hermanis radoši pārstrādā – K. Staņislavski, B. Brehtu, A. Arto. Atslēgas vārdi: A. Hermanis, postmodernisms, episkais teātris, Nežēlības teātris, K. Staņislavskis, recepcija

Abstract The doctoral thesis Work of Alvis Hermanis: traditions and innovations deals with the work of contemporary Latvian theatre director Alvis Hermanis (1965), paying a specific attention to theatre traditions he utilises in creating a unique method of directing. Performances by Hermanis have been a subject of numerous theatre reviews both in Latvia and Europe, however until now his work has not been analysed systematically. The doctoral thesis approaches the corpus of Hermanis’ work as a whole taking in account his performances both in Latvia and Europe. The research also concentrates on technical elements director uses, their functionality and causation. The research is conducted by using semiotics and phenomenology which has allowed to analyse both technological aspects of a performance and reception of a show. The research identifies the traditions Hermanis works with and innovation in his work, as well as the cultural and social context Hermanis’ performances exist in. For the first time Hermanis work is analysed in the context of theatre theories and practise of Konstantin Stanislavsky, Bertolt Brecht and Antonin Artaud. Key words: Hermanis, postmodernism, epic theatre, theatre of cruelty, Stanislavsky, reception