Sakaru līdzekļu kontrole kā speciālā izmeklēšanas darbība

Abstract

Sakaru līdzekļi tiek lietoti ikdienā, lai veiktu ātru un ērtu savstarpēju informācijas nodošanu vai apmaiņu. Cilvēku lietotākie sakaru līdzekļi patreiz, protams, ir mobilais un stacionārais telefons. Mobilie telefoni šobrīd ir attīstīti tik tālu, ka tie aizvieto fotoaparātus, skaņu ierakstītājus, radio aparātus, mūzikas atskaņotājus, televizorus un pat datorus. Mobilie telefoni turpina pildīt savu galveno un sākotnējo funkciju – zvanīšanu. Toties, stacionārie telefoni, līdz ar mobilo telefonu attīstību, ir zaudējuši savu popularitāti. Agrāk stacionāros telefonus bieži lietoja kā sakaru līdzekļus no mājām, birojiem, ofisiem un citām vietām. Mūsdienās strādājošs stacionārais telefons mājās atrodas tikai retajam, bet biežāk tie ir atrodami darba vietās. Sakaru līdzekļi vienmēr būs izmantojami priekš informācijas apmaiņas vai nodošanas starp diviem subjektiem, kur šīs sarunas ir privāta rakstura. Attiecīgi, ja Persona A uzzvana personai B, lietojot kādu no sakaru līdzekļiem, tad šīs sarunas starp subjektiem ir privātas, par kuras saturu zina tikai šie abi subjekti. Tādējādi, trešā puse nevar iejaukties un uzzināt šīs sarunas saturu. Līdz ar to, ka šīs sarunas ir privātas, tad personas var izmantot sakaru līdzekļus kriminālos nolūkos. Piemēram, persona A, izmantojot sakaru līdzekļus, uzzvana Personai B un nodod informāciju - uz kuru vietu nogādāt apjomīgu daudzumu narkotiku. Tā kā, neviena trešā puse nevar iejaukties un uzzināt šo sarunu saturu, tad šo subjektu sakaru līdzekļu izmantošana atvieglo viņu kriminālo darbību veikšanu. Lai apkarotu kriminalās darbības, tad izmeklēšanas iestādes izmkelēšanas stadijā ir tiesīgas veikt speciālo izmeklēšanas darbību - sakaru līdzekļu kontroli attiecībā uz šiem subjektiem, ko regulē Kriminālprocesa likuma 218. pants. Taču, lai izmeklēšanas iestādes veiktu sakaru līdzekļu kontroli ir nepieciešama izmeklēšanas tiesneša lēmums. Retos gadījumos izmeklēšanas iestādes veic nelikumīgu sakaru līdzekļu kontroli, piemēram, nesaņemot izmeklēšanas tiesneša atļauju. Galu rezultātā atklājas, ka starp personām netiek atklātas nekādas kriminilās darbības. Tadā gadījumā izmeklēšanas iestādes ar tām darbībām esot pārkāpušas gan likumu, gan cilvēktiesības attiecība uz šiem subjektiem, jo tiek pārkāptas personas cilvēktiesības uz privātumu. Pētījumā ir noskaidrota sakaru līdzekļu kontroles būtība, kārtība un vispārējais jēdziens. Noskaidroti personai pieejamie tiesību aizsardzības līdzekļi gadījumos, kad tiek veikta nelikumīga sakaru līdzekļu kontrole. Kā arī noskaidroti šo tiesību aizsardzību līdzekļu efektivitāte, balstoties uz Eiropas Cilvēktiesības tiesas un Latvijas jurisdikcijas tiesas spriedumiem.

Nowadays, means of communications are used on a daily basis for the rapid and convenient mutual transmission or exchange of information. People's means of communication today are, of course, mobile and stationary telephones. Mobile phones are now developed so far that they are already replacing the cameras, sound recorders, radios, music players, TV’s and even computers. However, mobile phones continue to perform their main and initial function – calling. However, stationary phones, along with the development of mobile phones, have lost their popularity. In the past, stationary telephones were often used as means of communication from home, offices and other places. Nowadays, the stationary telephone at home is only rare, but more often they are found in workplace’s. Means of communication will always be used for the exchange or transfer of information between two entities where these negotiations are of a private nature. Accordingly, if person A calls person B by any means of communication, that conversation between those entities is private, the content of which is known only by those two entities. Thus, a third party cannot intervene and find out the content of that conversation. Consequently, the fact that these negotiations are private, the parties may use the means of communication for criminal purposes. For example, person A, by means of communication, calls Person B and passes information - to which place to deliver a large amount of drugs. Since no third party can intervene and know the content of those conversations, the use of the means of communication of those entities facilitates the conduct of their criminal activities. In order to combat criminal activities, the investigating authorities are entitled at the stage of investigation to carry out special investigative actions - the means of communication, in respect of these entities, which are governed by Section 218 of the Latvian Criminal Procedure Law. However, the control of the means of communication by the investigating authorities requires a decision of the investigating judge. In rare cases, the investigating authorities carry out the control of illicit means of communication, for example without the permission of the investigating judge. In the end, it is found that no criminal activity is detected between individuals. The investigating authorities in that case then infringed both the law and the human rights of those entities by violating a person's human rights to privacy. The study has identified the nature, modalities and general concept of control of means of communication. The remedies available to the person in the event of unlawful control of the means of communication have been clarified. As well as clarifying the effectiveness of these law enforcement tools based on the judgments of the European Court of Human Rights and the Latvian juridcition courts.