Hartinga strupastes Microtus hartingi (RODENTIA, ARVICOLINAE) inbrīdinga tolerance eksperimentālajos apstākļos

Abstract

Inbrīdings tiek uzskatīts par spēku, kas virza sugas uz izmiršanu (Charlesworth, 2009), tomēr dažos gadījumos tā var izraisīt sugu gēnezi un teorētiski var būt dzīvnieku socialitātes evolūcijas virzītājspēks (Tabadkani et al, 2012). Eksperimentu sērija, kuras mērķis ir modelēt eksperimentālu poligīniju, ir parādījusi atšķirīgu attieksmi pret komunālo dzīvi divās Hārtinga strupastes Microtus hartingi pasugās. Polīgina pasuga Microtus hartingi hartingi bija vairāk pakļauta kommunālai vairošanai. Monogāmajai pasugai Microtus hartingi lydius parādījās augsts sociālā stresa un agresijas līmenis, izraisot reprodukcijas nomākšanu vai zemus reproduktīvus panākumus. Nereti agresija beidzas ar konkurentes nāvi, un pēc tam sēkoja veiksmīga pēdējās mātītes vairošanās, kas liecina par šādu grupu eksistēnces zemu iespējamību dabiskajos biotopos. Tomēr šķiet, ka radniecīgi indivīdi spēj veidot īslaicīgus vai kontāntus pārus, lai gan natāla dispersija šajā pasugā samazina inbrīdinga iespēju. Šķiet, ka vecums un radniecības pakāpe bija faktori, kas ietekmēja uzvedību poligīnajās grupās. Tika pierādīts, ka strupastes spēj atšķirt radiniekus pec ožas. Eksperimenti, kuru mērķis ir modelēt vairošanos inbredas līnijās, ir parādījuši zemāku inbrīdinga toleranci monogāmai pasugai attiecībā uz reproduktīvajiem panākumiem, īpaši pāros ar abiem inbrēdiem dzīvniekiem. Poligīnajai sugai nav nekādu inbrīdinga novēršānas mehānismu, lai gan tas joprojām negatīvi ietekmēja to reproduktīvos panākumus. Iespējams, M. h. hartingi kommunāla reprodukcija biotopu fragmentācijas apstākļos atstāj mazāku iespēju migrācijai un palielina inbrīdinga iespējamību. Šķiet, ka Āzijas pasugā inbrīdings ir ārējs notikums, bet Eiropas pasugā tas ir plaši izplatīts. Pielāgošanās ierobežotai natālai dispersijai ir radījusi jaunas reproduktīvās stratēģijas veidošanos un jauna socialitātes līmeņa sasniegšanu, izmantojot radinieku atlasi un inbrīdingu.

Inbreeding is mainly viewed as a force driving species to extinction (Charlesworth, 2009), however in few cases it can cause speciation and theoretically might be a driver of evolution of sociality in animals (Tabadkani et al, 2012). Series of experiments aimed to model an experimental polygyny have shown a different attitude towards communal grouping in two subspecies of Harting’s vole. The polygynous subspecies Microtus hartingi hartingi appeared to be more prone to communal reproduction. The monogamous subspecies Microtus hartingi hartingi exhibited high levels of social stress and aggression being placed in a triplet, resulting in reproduction suppression or low reproductive success. Often aggression would result in death of the competitor and the following successful reproduction of the last female, which indicates the low possibility of such groups in natural habitats. However, related individuals seem to be able to form temporal or constant pairs, though natal dispersal in this subspecies decreases the possibility of inbreeding. Age and kinship degree appeared to be factors affecting behaviour in polygynous groups. It was proved that voles can distinguish kin. Experiments aimed to model reproduction in inbred lineages have shown lower inbreeding tolerance in monogamous subspecies regarding reproductive success, especially in pairs with both inbred animals. Polygynous species displays no inbreeding avoidance mechanisms, although it was still negatively influencing their reproductive success. Perhaps, in M. h. hartingi communal living under habitat fragmentation leaves less possibility for migration as vacant places are rare, which increases the possibility of inbreeding. Inbreeding in Asian subspecies appears to be an external event, but in European subspecies it is widely spread. The adaptation to limited natal dispersion has brought to the formation of new reproductive strategy and to reaching a new level of sociality through kin selection and inbreeding.