Igauņu migrācija Latgalē un Vidzemē 17. un 18.gs.

Abstract

Igauņu izcelsmes pārstāvju migrācija uz mūsdienu Vidzemes un Latgales teritoriju ir norisinājusies jau kopš vidējā dzelzs laikmeta (400-800.m.ē). Izteikta šīs migrācijas pastiprināšanās rakstītajos vēstures avotos ir vērojama tieši 17./18.gs., kad rodas migrācijas procesiem labvēlīgi apstākļi. Tādejādi, šī darba mērķis ir minētajā laika periodā izpētīt, kādi bija galvenie faktori, kas veicināja igauņu apdzīvotības areāla izmaiņas mūsdienu Vidzemes un Latgales teritorijā. Pēc iepazīšanās ar vēstures avotiem ir iespējams nonākt pie atziņas, ka atsevišķu pētnieku izvirzītā tēze par pakāpenisku, “viļnveidīgu” igauņu migrācijas procesu ir patiesa. Līdz ar to, pamatā migrācijas procesu 17./18.gs. veicināja trīs faktori- karš, neražas izraisīts bads un mēra epidēmijas uzliesmojums. Jāatzīst, ka katru no minētajiem faktoriem un tā lomu migrācijas procesu veicināšanā 17./18.gs. iespējams pētīt vēl padziļināti.

Origins of Estonian agent migration to these day Vidzeme and Latgale could be found starting from medium iron age (400.-800. a.d) in Latvian territory. This migration process in written historical sources is more visible in 17./18.th centuries when favorable migration conditions appear. According to that, the goal of this work is found out main factors who promoted changes of Estonian population range in Vidzeme and Latgale. After familiarization with historical sources, it is possible to understand that researchers proposed theses about gradual and “wavy” Estonian migration process are correct. Because after getting in touch with historical sources it must be concluded that migration process in 17. /18.th centuries was promoted by three factors- war, famine or plague epidemic. After this research it is possible to make more depth studies about almost all of those three mentioned factors.