Stratēģijas iemācītās bezpalīdzības samazināšanai 8.klases angļu valodas stundās

Abstract

Iemācīto bezpalīdzību Seligmans un viņa kolēģi pirmo reizi aprakstīja 1967. gadā, veicot pētījumu par to, kā iepriekš šokēti suņi vēlāk nespēj izvairīties no elektriskās strāvas trieciena situācijās, kad tas bija iespējams. Kopš tā laika iemācītā bezpalīdzība ir kļuvusi par plaši atzītu teoriju psiholoģijā, un turpmākajos pētījumos ir pētīta tās saistība ar mācīšanos, socializāciju un sociālajiem aspektiem, piemēram, nabadzību un invaliditāti. Šī pētījuma mērķis bija koncentrēties uz stratēģiju izpēti iemācītās bezpalīdzības mazināšanai angļu valodas apguves klasē, fokusējoties uz 8. klases skolēniem, par izvēlētajām metodēm izmantojot gadījumu izpēti un triangulāciju, apkopojot datus no stundu novērojumiem, skolēnu anketām un viņu darbiem, ja tādi bija, kā arī interviju ar skolotāju.

Learned helplessness was first described by Seligman and his colleagues in 1967, as a part of their research on how previously shocked dogs would later fail to escape electrical shocks in preventable situations. Since then, learned helplessness has become a widely acknowledged idea in psychology, and further research has examined its connection to learning, socialization, and social aspects, such as poverty and disability. The aim of this research was to focus on examining strategies for minimizing learned helplessness in an English language learning classroom, focusing on grade 8 students, with case study and triangulation as chosen methods, gathering data from lesson observations, student questionnaires and their works, if any, as well as an interview with a teacher.