COVID-19 kā force majore: prakse un problemātika

Abstract

Darba rakstīšanas brīdī ir apritējuši jau vairāk nekā divi gadi, kopš COVID-19 pandēmija skāra pasauli. Sabiedrība ir iemācījusies ar šo vīrusu sadzīvot kā ar nepatīkamām un konstantām zobu sāpēm. Tomēr juridiskās problēmas, kas sākās līdz ar pandēmiju, joprojām nav vienoti un precīzi atrisinātas. Joprojām liela daļa fizisku un juridisku personu sastopas ar jautājumu, vai pandēmija ir pietiekams iemesls, lai nepildītu līgumu. Pētījuma mērķis ir rast atbildi uz šo jautājumu un skaidri definēt, vai COVID-19 ir force majeure gadījums vai arī kas cits. Pētījumā tiek aplūkoti dažādu autoru viedokļi, tiesu prakse, kā arī zinātniskā literatūra. Secinājumi tiek apkopoti, lai rastu atbildi uz hipotēzi. Pētījumā tika secināts, ka nav viennozīmīgas atbildes uz to, vai COVID-19 ir force majeure, bet tas ir jāsecina atsevišķi par katru konkrētu saistību un gadījumu, individuāli piemērojot kritērijus.

At the time of writing it has been more than two years since the COVID-19 pandemic hit the world. Society has learned to live with this virus as with an unpleasant and constant toothache. However, the legal challenges that started with the pandemic remain unresolved precisely and unitedly. A large number of individuals and legal entities still face the question: is the pandemic sufficient to avoid observing a contract? The aim of the study is to find an answer to this question and clearly state whether COVID-19 is force majeure or something else entirely. The study researches opinions of different authors, case law and scientific literature. The conclusions are compiled to find an answer to the hypothesis. The study concluded that there is no clear answer as to whether COVID-19 is a case of force majeure, but that it must be decided on a case-by-case basis by applying the criteria individually.