Mantas konfiskācijas kā soda veids Latvijas krimināltiesībās: problemātika un aktualitātes

Abstract

Krimināllikuma 42.pants definē mantas konfiskāciju kā sodu un nosaka tās piemērošanas robežas. Problemātika saskatāma tajā, ka, valstij sasniedzot pietiekamu ekonomiskās noziedzības apkarošanas līmeni, šāds soda veids var kļūt par nesamērīgu un neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmei. Darbā analizēta pēdējo gadu tiesu prakse, lai konstatētu regulējuma un soda pielietošanas praksē nepilnības un piedāvātu attiecīgus risinājumus. Pētījuma mērķis ir sniegt skaidrojumu par mantas konfiskāciju kā soda atšķirībām no citiem mantas konfiskācijas veidiem un saprast, vai šāds soda veids Latvijas tiesību sistēmā ir saglabājams. Darba uzdevums ir izpētīt mantas konfiskācijas kā sods institūtu un izpētīt tās pielietojumu pēdējo gadu tiesu praksē. Darba rezultāts ir sniegt ieteikumus šī tiesība institūta veiksmīgākai piemērošanai praksē.

Article 42 of the Criminal Law defines the confiscation of property as a punishment and determines the limits of its application. The problem is that when a country reaches a sufficient level of combating economic crime, such a form of punishment can become disproportionate and inconsistent with the Constitution. The present paper analyses the case-law of recent years in order to identify shortcomings in regulatory and fine application practices and to offer the appropriate solutions. The purpose of the study is to provide clarification regarding confiscation of property as differences in punishment from other types of property’s confiscation and to understand whether such type of punishment in the Latvian legal system is to be maintained. The goal of the present paper is to explore confiscation of property as a punishment institute and to explore its use in recent years' judicial practice. The result of the paper is to make recommendations for a more successful application of this right institute in practice.