Personas datu aizsardzība un meklēšanas lietās iesaistīto personu DNS profilu apstrāde starptautiskās automatizētās datu apmaiņas kontekstā

Abstract

Sākotnēji DNS datu bāzes veidotas, lai atbalstītu noziedzīgu nodarījumu izmeklēšanu. To tvērums tika paplašināts, lai to ieviešanas un izmantošanas mērķu sarakstā iekļautu arī pazudušu personu meklēšanu un neatpazītu līķu identifikāciju. Šāds tvēruma paplašinājums rada nesaskaņas datu apstrādes nolūkos. Iesaistot pazudušo personu tuvos radiniekus DNS datu bāzes procesos, ir jānodala civilās identifikācijas gadījumu no noziedzīgu nodarījumu izmeklēšanas procesa. Atbilstošas datu aizsardzības nosacījumu ievērošanu kavē nekonsekventa terminoloģijas izmantošana dažādos tiesiskajos aktos un specifisku definīciju trūkums, DNS datu bāzēs norādīto nolūku atšķirības datu aizsardzības jomā, un tiesiskā regulējuma neatbilstība praksei. Padziļināti izskatot Latvijas tiesisko regulējumu, tiek piedāvāti risinājumi datu aizsardzības pilnveidošanai DNS nacionālajā datu bāzē.

The first national DNA databases were created to support the investigation of criminal acts. This purpose has since been expanded to include the search for missing persons and the identification of unidentified human remains. This expansion of purpose causes inconsistencies in the processing of personal data. The inclusion of the relatives of missing persons in these processes requires the separation of civil identification and criminal investigation cases. The implementation of specific data protection is hindered by inconsistent and unclear use of terminology and the lack of specific definitions, inconsistencies in the scope of the purposes of the national DNA database, and the lack of consistency between legislation and practice. Through a deeper examination of the Latvian national legislation, several recommendations are made to correct these issues.