Fiktīvu un simulatīvu darījumu pierādīšana

Abstract

Fiktīvi un simulatīvi darījumi parasti aizskar kreditoru vai trešo personu intereses, tādēļ nereti šīs personas šos darījumus apstrīd tiesā. Taču, darījuma fiktīvais vai simulatīvais raksturs ir jāpierāda. Šajā sakarā ir novērojama problemātika, jo personai, kura nav apstrīdētā darījuma dalībnieks, var nebūt pietiekamu pierādījumu, lai tiesa darījumu atzītu par fiktīvu vai simulatīvu. Bakalaura darba mērķis ir izpētīt un izprast fiktīva un simulatīva darījuma būtību, izpētīt šo darījumu pierādīšanas aspektus, izzināt prakses problemātiku un sniegt priekšlikumu praksē pastāvošajai šo darījumu pierādīšanas problemātikai. Darba uzdevumi ir: aplūkot Latvijas un citu valstu normatīvo regulējumu, aplūkot gan Latvijas, gan citu valstu tiesību doktrīnā izteiktās atziņas, analizēt tiesu prakses materiālus attiecībā uz fiktīviem un simulatīviem darījumiem, un to pierādīšanu, izzināt praksē pastāvošo problemātiku un sniegt priekšlikumu attiecībā uz fiktīvu un simulatīvu darījumu pierādīšanas problemātiku. Rezultātā tiek piedāvāts izteikt CL 1438. un 1439.pantu citādākā redakcijā, turklāt tiek secināts, ka tiesas neievēro judikatūru un pārkāpj CPL 5.panta sesto daļu.

Fictitious and simulated transactions usually harm the interests of creditors or third parties, so these persons often dispute these transactions in court. However, the fictitious or simulative nature of the transaction has to be proven. In this regard, there is a problem, because a person who is not a party of the disputed transaction may not have sufficient evidence for the court to recognize the transaction as fictitious or simulative. The goal of the Bachelor’s thesis is to understand the nature of fictitious and simulated transactions, discover and understand the aspect of proof of these transactions, understand the problems of case law and propose a recommendation for the problem of proving fictitious and simulated transactions. The tasks are: examine the law of Latvia and other countries, examine the expressed findings in the legal doctrine of Latvia and other countries, analyse case law materials in relation to fictitious and simulated transaction and their proof, find out the problems existing in case law and propose a recommendation for the problem of proving fictitious and simulated transactions. As a result, it is proposed to express Articles 1438 and 1439 of the Civil Law in a different wording. Moreover, it is concluded that the courts do not follow the case law and violate the Article 5 (6) of the Civil Procedure Law.