Duktālās karcinomas in situ ārstēšanas apskats Latvijas Onkoloģijas centrā

Abstract

Ievads: Ductal Carcinoma in situ (DCIS) ir neinvazīvs audzējs ar plašu heterogenitāti, mūsdienās DCIS sastopams 20% diagnosticēto krūts vēža gadījumu. Visbiežāk DCIS diagnosticē ar mammogrāfisko skrīningu, kā asimptomātiskus mikrokalcinātus, un diagnozi apstiprina ar Core adatas biopsiju (CNB) stereotakses kontrolē. DCIS galvenais ārstēšanas veids ir ķirurģija (mastektomiju vai krūts saglabājošu terapija), kombinējot ar staru terapiju (RT) un pēdējā laikā arī hormonālo terapiju (HT). Mērķis: Pētījuma mērķis ir izvērtēt DCIS ārstēšanu ar Latvijas Onkoloģijas centrā, salīdzināt ārstēšanu ar jaunākajām Eiropas vadlīniju rekomendācijām un, iespējams, ieteikt punktus, kuros nepieciešami uzlabojumi. Materiāli un metodes: Pētījums veikts retrospektīvi un informācija iegūta no Latvijas Onkoloģijas centra elektroniskās pacientu datu sistēmas, pamatojoties uz ICD kodējumu. Tika iekļauti vairāki parametri, kas var izmainīt ārstēšanas izvēli – apkopoti dati no radioloģiskā ziņojuma, patoloģijas ziņojuma, ķirurģijas ziņojuma un izraksta ziņojuma (epikrīze). Statistiskā analīze tika veikta ar IBM SPSS programmatūru. Rezultāti: Apkopoti dati par 102 DCIS pacientiem, no kuriem 74 veikta krūti saglabājoša operācija un 28 veikta mastektomija. Operācijas veids un kodola pakāpe ir ar statistiski ticamu rezultātu (p=0,009), un operācijas veids un plašums statistiski ticami (p=0,018), zemas pakāpes un/vai mazas izplatības izmēra DCIS biežāktika ārstēts ar BCT nekā augstas pakāpes un/vai plašas izplatības. SLNB tika veikta 93% gadījumu, kad izdarīta mastektomija (N = 28) un 27% pie BCT (N = 74), no kuriem 65% gadījumu bija palpējams veidojums (4) un/vai liels izmērs (≥5 cm) DCIS (4) un/vai zemu diferencēts audzējs (10). RT tika piemērota tikai 40%, kam veikta BCT. HT tika piemērota 79% HR pozitīvo DCIS. Secinājums: Pētījums atklāja, ka dažas ārstēšanas jomas stingri ievēroja vadlīniju ieteikumus, bet dažas jomas atstāja vietu uzlabojumiem. Vairāk nekā puse pacientu, kuriem tika veikta BCT, nesaņēma RT. HT tika nozīmēta biežāk HR pozitīvos gadījumos, nekā literatūrā aprakstīts. Lielākais ierobežojums pētījumā bija dokumentācijas un datu digitalizācijas trūkums, kā arī nevienotu ziņošanas instrukciju trūkums, un ir jāveic turpmāki pētījumi, lai ieviestu vienotu klasifikācijas un ziņošanas sistēmu.

Background: Ductal Carcinoma in situ (DCIS) is non-invasive neoplasm with wide heterogeneity, nowadays DCIS covers 20% of diagnosed breast cancers. Typical DCIS is diagnosed with mammographic screening, as asymptomatic microcalcifications, and diagnosis is confirmed by Core needle biopsy (CNB). DCIS is treated radically with mastectomy or Breast Conserving therapy (BCT) with or without Radiotherapy (RT) and lately with Hormonal therapy (HT). Aim: Aim of the study is to evaluate treatment on DCIS in Latvian Oncology Center and compare treatment to newest European guideline recommendations and possibly suggesting points that need improvements. Materials and Methods: Study was Retrospectively carried out and information gathered from electronical patient data system from Latvian Oncology Center, based on the ICD-coding. Multiple parameters about treatment options and other variables contributing treatment choice, were gathered from Radiological report, Pathology report, Surgery report and Discharge report (epicrisis). Statistical analysis was carried out with IBM SPSS software. Results: In total 102 patients were evaluated, 74 had BCT and 28 had Mastectomy. Surgery type and Nuclear Grade revealed significant difference (p=0.009) and Surgery type and size revealed significant difference (p=0.018), Low-Grade and/or small size DCIS were more frequently treated with BCT than High-Grade and/or large size DCIS. SLNB was performed in 93% of Mastectomies (N=28) and in 27% of BCT (N=74), and 65% of women undergoing BCT and SLNB had either palpable mass (4) and/or large size (≥5cm) DCIS (4) and/or High-Grade tumor (10). RT was applied only in 40% of BCT’s. 79% of HR positive DCIS received HT. Conclusion: Study revealed some treatment areas strictly followed guideline recommendations, when some areas left room for improvements. More than half of patient undergoing BCT did not receive RT when indicated. HT coverage in HR positive cases was greater than estimated in literature. Greatest limitation in the study was lack of documentation and data digitization, and nonunified reporting instructions, and further research need to be done to introduce a uniform classification and reporting system.