Politiskās frakcijas Romas republikas norieta posmā (82-45. g. p.m.ē)

Abstract

Romas politiskā situācija 1. gs. pmē. bijusi nestabila, ciešot no vergu sacelšanās sekām, pilsoņu kariem, konfliktiem senātā, politiskās stagnācijas un korupcijas. Pēc Sullas uzvaras pilsoņu karā 82. gadā pmē. notika šķietamas pārmaiņas, nostiprinoties optimātu (optimates) frakcijas vadošajai lomai republikā, taču arī šīs pārmaiņas bijušas ilgtermiņā neefektīvas. Pēc vairākiem konfliktiem – trešajam vergu karam, Katilīna sazvērestībai un Cēzara vadītajam pilsoņu karam – Romas Republika nonāca otrā triumvirāta rokās un Oktaviāna vadībā pārtapa par impēriju. Laiks no Sullas uzvaras līdz Cēzara kļūšanai par diktatoru bijis periods, kurā izdzisa pēdējās Republikas izdzīvošanas iespējas – un kurā darbojās vairāki mazāk aprakstīti maģistrāti, kuru loma politikā nereti novērtēta par zemu bet to lojalitātes pieņemtas par pārlieku pašsaprotamām.

Rome’s political situation in the 1st century BCE was unstable, suffering from slave revolts, civil wars, conflicts in the senate, political stagnation, and corruption. After Sulla’s victory in 82 BCE, several political changes took place, the optimates fraction cementing a leading role in the republic, but these changes were ultimately ineffective. After several conflicts – the Third Servile War, Cataline’s conspiracy and Caesar’s civil war – the Republic wound up in the hands of the second triumvirate and, under Octavian, became the Empire. The time from Sulla’s victory to Caesar’s dictatorship was one during which the last chances of the Republic’s survival were snuffed out – and during which several often-ignored magistrates were active, whose role in the Republic is often underestimated and whose loyalties are often taken for granted.