Mazgāšanās kultūra un vēsture Japānā

Abstract

Mazgāšanās vēsturiski Japānā nav saistīta tikai ar relaksāciju un fiziskā ķermeņa tīrību; būtiskas arī citas komponentes, kas balstās Japānas kultūrā, mākslā, vēsturē un reliģijā, un attiecas uz garīgo tīrību; atspoguļojums tam ir rodams jau senos sintoisma un budisma rituālos. Japānā bija un vēl joprojām pastāv vairāku veidu sentō jeb publiskie vannas nami, kuri katri paredz “pareizo” sentō etiķeti, un tajos vienmēr iekļauti atsevišķi nosacījumu punkti, kas jāievēro cieņas izrādīšanai pret citiem sentō lietotājiem un paša sentō tīrības uzturēšanai. Pirms cilvēku veidotajiem vannas namiem, Japānā izsenis pastāv dabiskie karstie avoti- onsen, kuru attīstības posmi lielā mērā saskan ar publisko vannas namu attīstības posmiem, un ko raksturo pastāvīga adaptācija, lai pielāgotos izmaiņām Japānas sabiedrībā un attiecīgā laika perioda uzskatiem par tīrību un sabiedrības vajadzībām šajā laikā. Japānā, lielā mērā primāri tās fiziski ģeogrāfiskās nošķirtības dēļ, laika gaitā ir izveidojusies savdabīga kultūra, māksla un reliģija, un mazgāšanās rituāli te nav izņēmums; vienlaikus, ir atrodami atsevišķi rituāli, kas to nozīmes un vai izpausmju ziņā ir saskanīgi ar citu kultūru rituāliem, piemēram gjōzui - ķermeņa garīgā attīrīšana, iemērcot sevi aukstā, tīrā ūdenī. Līdz budisma ienākšanai Japānā nepastāvēja publiska mazgāšanās. Aizmetņi publiskajai mazgāšanās tradīcijai Japānā radās līdz ar budistu tempļos ierīkotajām ķermeņu attīrīšanas vannām. Jāatzīmē labdarības un sociālās vienlīdzības komponenti šajā laikā – tempļos aristokrāti mazgāja nabadzīgos un slimos, un turīgākie finansēja vannu publisko apmeklējumu nabadzīgajiem. Mazinoties/ mainoties budisma ietekmei, vēlākajos periodos un līdz ar sabiedrībai noslāņošanos, šāda veida sociālās vienlīdzības aktivitātes vai vismaz ziņas par tādam, nav atrodamas.

Washing in Japan historically has not only been about relaxation and physical cleanliness; other components based in Japanese culture, art, history and religion are also important and relate to spiritual purity, as reflected in ancient Shinto and Buddhist rituals. In Japan, there still exist several types of sentō, or public baths, each having a 'correct' sentō etiquette, including certain points of conditions that need to be followed in order to show respect to other sentō users and maintain the cleanliness of the sentō itself. Alongside man-made bathhouses, there have long been natural hot spring onsen in Japan, whose stages of development largely correspond to those of public bathhouses, characterised by constant adaptation to changes in Japanese society and the views on cleanliness and societal needs of the time period at the respective stage in history. Japan, largely due to its physical and geographical isolation, has developed a distinctive culture, art and religion over time. Religious bathing rituals are no exception - there are certain rituals that are consistent in meaning or expression with those of other cultures, such as gyōzui, the spiritual cleansing of the body by immersing oneself in cold, clean water. Before the advent of Buddhism, there was no public bathing in Japan. The beginnings of public bathing in Japan came with the installation of body-cleansing baths in Buddhist temples. The charitable and social equality components of this period are noteworthy: in the temples, the rich bathed the poor and the sick by financing public baths. With the change and decline of Buddhist influence in later periods and the stratification of society, no record of this kind of social equality has been found.