Civilprocesa likuma 5.panta sestās daļas piemērošana

Abstract

Judikatūra ir tiesu nolēmumos rodamās fundamentāli svarīgās atziņas, kas vērtīgas tiesību normu pareizas interpretācijas, kvalitatīvas argumentācijas un tiesu prakses vienveidības nodrošināšanai. Atsaukšanās uz senākās lietās nolemto jau ilgstoši daļa no tiesu darba, taču līdz ar Civilprocesa likuma 5.panta sestās daļas ieviesumu, tiesām pienākums judikatūru ņemt vērā. Neskatoties uz šo regulējumu, tiesas tiesīgas arī no pastāvošām judikatūras atziņām atkāpties. Izvēle judikatūru nepiemērot apdraud tiesu spriešanas konsekvences un tiesiskās drošības īstenošanu. Līdz ar to no svara, ka tiesas spējīgas sniegt atbilstošu, izvērstu argumentāciju, lai pamatotu šādu rīcību un saglabātu sabiedrības uzticību tiesu varai.

Case-law are the fundamental statements found in judicial decisions, which are valuable for ensuring the correct interpretation of the law, qualitative reasoning and the uniformity in judicial practise. Reliance on earlier cases has long been part of the work of the courts, however with the introduction of the Section 5., Paragraph six of the Civil Procedure Law, the courts are obliged to take the case-law into account. Notwithstanding that legislation, the courts are also entitled to depart from existing case-law. The choice not to apply case-law undermines the exercise of consistency in judiciary and legal certainty. It is therefore important that the courts are able to provide adequate, expanded reasoning to justify such conduct and maintain public confidence in the courts.