Materiālas māju veidošanas prakses kopmājošanas kopienā: "Viskaļu" gadījuma izpēte

Abstract

Māju veidošana ir daudzšķautņains un nepārtraukts process, kas sastāv no daudzām mikro-praksēm. Darbā tiek apskatīta materiālo māju veidošanas prakšu loma kopdzīves komūnas kontekstā un to pienesums māju sajūtas veidošanā koplietošanas vidē. Būtisks fokuss tiek vērsts arī uz privātumu kopmājošanas modelī. Balstoties uz Daniela Millera materialitātes teorijām, pētījumā tiek izmantotas kvalitatīvas pētījuma metodes, tostarp daļēji strukturētas padziļinātas intervijas un autofotogrāfija – pētījuma dalībnieku iesaiste savas vides fotoattēlu uzņemšanā. Pētījuma rezultāti liecina, ka gan individuālas, gan kolektīvas materiālas māju veidošanas prakses ir neatņemamas māju sajūtas uzturēšanā, uzsverot indivīdu privātuma un rīcībspējas nozīmi, kas var tikt īstenota ar materialitātes palīdzību, un kuras trūkums iemītniekiem var liegt veidot piesaisti telpai.

Home-making is a multilayered and ongoing process, comprised of an array of micro practices. The thesis explores the role of material home-making practices in the context of a co-living community and how they contribute to creating a sense of home in a shared environment. Privacy issues of communal living are also a significant focus. Guided by Daniel Miller’s materiality theories, the study employs qualitative research methods, including semi-structured in-depth interviews and autophotography. The findings reveal that both individual and collective material home-making practices are essential in fostering a sense of home, highlighting the importance of privacy and personal agency of individuals, which can be exercised with the help of materiality and, if lacked, can stand in the way of creating an attachment to the space.