Sistēmiskās sarkanās vilkēdes pacientu epidemioloģiskais profils Paula Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā no 2014.gada līdz 2024.gadam

Abstract

Tēmas aktualitāte: Sistēmiskā sarkanā vilkēde (SSV) ir reta autoimūna slimība ar plašām klīniskām un laboratoriskām izpausmēm. Autoantivielu un antifosfolipīdu sindroma (APS) antivielām ir nozīmīga loma agrīnā diagnostikā un tās palīdz savlaicīgi identificēt iespējamās komplikācijas, īpaši nieru bojājumu kā lupus nefrītu (LN). Hidroksihlorohīns (HCQ) ir svarīgs terapijas elements, kura pielietojums praksē prasa padziļinātu izvērtējumu. Šis pētījums paplašina izpratni par laboratoriskajiem parametriem un HCQ ārstēšanas stratēģijām SSV pacientiem. Mērķis: Retrospektīvi izpētīt laboratorisko profilu pacientiem ar SSV, īpaši izvērtējot autoantivielu un APS marķierus, LN izplatību un HCQ lietošanu. Metodes: Retrospektīvs pētījums tika veikts Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Reimatoloģijas centrā, analizējot pacientu datus ar SSV diagnozi. Pētījumā tika iekļauti dati, balstoties uz slimnīcas dokumentāciju par laika periodu no 2014. gada 1. janvāra līdz 2024. gada 31. decembrim. No medicīniskajiem ierakstiem tika iegūta informācija par demogrāfiskajiem rādītājiem (dzimums, vecums), diagnozi un laboratoriskajiem izmeklējumiem. Rezultāti: Pētījumā tika iekļauts 171 pacients, no kuriem 88% bija sievietes. Pētījumā iekļautajiem pacientiem visiem bija pozitīvas antinukleārās antivielas (ANA) – 100%. Pozitīvas anti-dubultspirāļveida DNS (anti-dsDNS) antivielas tika novērotas 58% gadījumu, no kuriem 31% bija attīstījies LN, visbiežāk III klases formā. Anti-Smith (Anti-Sm) antivielas tika identificētas tikai 14% pacientu. Visu trīs APS marķieru (lupus antikoagulants (LAC), antikardiolipīna (ACL) IgG antivielas un anti-β2 glikoproteīna I (anti-β2GPI) IgG antivielas) pozitivitāte tika konstatēta 2% pacientu. Lai gan visiem pacientiem tika nozīmēta HCQ terapija 33% gadījumu tā tika pārtraukta nevēlamu reakciju dēļ. Biežākie iemesli bija tīklenes distrofija (45%) un neprecizētas kontrindikācijas (37%). Secinājumi: Rezultāti liecina, ka autoantivielu klātbūtne, īpaši ANA un anti-dsDNS, ir izplatīta SSV pacientu vidū, to saistība ar LN attīstību ir būtiska. Anti-Sm antivielas un APS marķieri sastopami retāk, taču to klātbūtne var liecināt par smagāku slimības gaitu. HCQ ir bieži lietots pamat terapijas medikaments, tomēr daļai pacientu tā lietošanu ierobežo blakusparādības, īpaši tīklenes bojājuma dēļ. Iegūtie dati uzsver personalizētas pieejas nozīmi SSV pacientu uzraudzībā un ārstēšanā.

Introduction: Systemic lupus erythematosus (SLE) is a complex autoimmune disease characterized by a wide range of clinical and laboratory manifestations. Autoantibodies and antiphospholipid syndrome (APS) markers play a crucial role in early diagnosis and help identify potential complications, particularly renal involvement such as lupus nephritis (LN). Hydroxychloroquine (HCQ) is a cornerstone of therapy, but its practical application requires thorough evaluation. This study contributes to a deeper understanding of laboratory parameters and treatment strategies in SLE patients. Objective: To retrospectively analyze the laboratory profiles of patients with SLE, with a particular focus on autoantibody and APS markers, the prevalence of LN, and the use of HCQ. Methods: A retrospective study was conducted at the Rheumatology Centre of Pauls Stradiņš Clinical University Hospital, analyzing data from patients diagnosed with systemic lupus erythematosus (SLE). The study included data based on hospital records from the period between January 1, 2014, and December 31, 2024. Information was obtained from medical records regarding demographic characteristics (gender, age), diagnosis, and laboratory investigations. Results: The study included 171 patients, of whom 88% were female. All included patients tested positive for antinuclear antibodies (ANA) – 100%. Positive anti-double-stranded DNA (anti-dsDNA) antibodies were observed in 58% of cases, with 31% of these developing LN, most commonly of class III. Anti-Smith (anti-Sm) antibodies were identified in only 14% of patients. Triple positivity for all three antiphospholipid syndrome (APS) markers — lupus anticoagulant (LAC), anticardiolipin (ACL) IgG antibodies, and anti-β2 glycoprotein I (anti- β2GPI) IgG antibodies — was detected in 2% of patients. Although all patients were prescribed hydroxychloroquine (HCQ) therapy, it was discontinued in 33% of cases due to adverse reactions. The most common reasons for discontinuation were retinal dystrophy (45%) and unspecified contraindications (37%). Conclusions: The results confirm that autoantibodies, particularly ANA and anti- dsDNA, are frequently present in SLE patients and are significantly associated with lupus nephritis. Anti-Sm antibodies and APS markers were less common but may indicate a more severe disease course. HCQ remains a frequently used first-line therapy, although side effects, especially retinal damage, limit its use in some patients. These findings underscore the importance of personalized management approaches for SLE monitoring and treatment.