Retroperitoneālo abscesu etioloģija un recidīva riska faktoru analīze

Abstract

Problēmas būtība: Retroperitoneālais abscess ir salīdzinoši reta, bet potenciāli dzīvību apdraudoša slimība, kuru raksturo nespecifiska klīniskā aina un sarežģīta diagnostika. Ņemot vērā slimības retumu un bieži novēloto diagnostiku, pastāv būtiska nepieciešamība pēc padziļinātas etioloģijas un recidīvu riska faktoru analīzes, lai uzlabotu izpratni par šo retu pataloģiju. Pētījuma mērķis: Analizēt retroperitoneālo abscesu etioloģiju un identificēt galvenos recidīva riska faktorus. Izvirzītā hipotēze: Retroperitoneālo abscesu izcelsme visbiežāk ir saistīta ar retroperitoneālajā telpā esošo orgānu patoloģijām, savukārt galvenais recidīva riska faktors ir nepilnīga primārās infekcijas ārstēšana un pacienta imūnsistēmas traucējumi. Metodika un materiāli: Tika veikts retrospektīvs pētījums, kuras pētāmā populācija ir pacienti, kuriem tika diagnosticēts retroperitoneāls abscess. Dati tika vākti no medicīniskās kartes, operācijas protokola, "Ārstu biroja" programmas un "Datamed" sistēmas. Rezultāti: Pētījumā tika analizēti N=239 pacienti (122 vīrieši –51%, 117 sievietes –49%) ar vidējo vecumu 65 gadi. Primāri abscesi konstatēti 21% gadījumu, sekundāri –61%, bet 18% gadījumos avots bija nezināms. Visbiežāk konstatētais patogēns bija Staphylococcus aureus (74 gadījumos jeb 31%), otrā vietā – Escherichia coli (22 gadījumi, 9,2%). Polimikrobiāla flora konstatēta 17 gadījumos (7,1%). Biežākā lokalizācija bija m. iliopsoas apvidū (63%). Recidīvs tika novērots 25 pacientiem (10%), bez statistiski nozīmīgas atšķirības starp dzimumiem. Pacienti ar recidīvu bija jaunāki (mediāna 59 gadi, IQR 45-71) salīdzinājumā ar pacientiem bez recidīva (mediāna 67 gadi, IQR 55-76). Recidīvs parasti attīstījās 34 dienu laikā (IQR 22-107), ar diapazonu no 21 līz 577 dienām.Visbiežākā recidīva lokalizācija bija m. iliopsoas (64%) un paravertebrāli (16%). Galvenie recidīva ierosinātāji bija Staphylococcus aureus MRSA (48%) un Mycobacterium tuberculosis (28%). Statistiski nozīmīga saistība starp recidīvu un blakusslimībām tika konstatēta ar aknu cirozi (p<0,001), HCV (p<0,001), hepatītu (p=0,026), tuberkulozi (p=0,041), kā arī alkohola (p<0,001) un intravenozo narkotiku lietošanu (p<0,001). Secinājumi: Retroperitoneālie abscesi bieži veidojas sekundāri no retroperitoneālajiem orgāniem. Recidīva risks palielinās pacientiem ar imūnsistēmas traucējumiem un nepilnīgi ārstētām infekcijām. Izvrizīta hipotēze ir apstiprinājusies.

Title: Analysis of the Etiology and Recurrence Risk Factors of Retroperitoneal Abscesses Author: Iļja Degtjarjovs. Supervisor: Dr. Dmitrijs Skicko. Introduction: Retroperitoneal abscess is a relatively rare but potentially life-threatening condition characterized by a nonspecific clinical presentation and challenging diagnostics. The literature on this pathology is limited, particularly regarding its precise etiology and risk factors for recurrence. Given the rarity of the disease and often delayed diagnosis, there is a significant need for in-depth analysis of etiology and recurrence risk factors to enhance understanding of this rare pathology. Aim: To analyze the etiology of retroperitoneal abscesses and identify the main risk factors for recurrence. Proposed hypothesis: The origin of retroperitoneal abscesses is most often associated with pathologies of the organs located in the retroperitoneal space, whereas the main risk factors for recurrence are incomplete treatment of the primary infection and disturbances of the patient's immune system. Materials and methods: A retrospective study was conducted on patients diagnosed with a retroperitoneal abscess. Data were collected from medical records, surgical protocols, the "Ārstu Birojs" program, and the "Datamed" system. Results: A total of 239 patients were analyzed (122 men – 51%, 117 women – 49%) with a median age of 65 years. Primary abscesses were identified in 21% of cases, secondary in 61%, and in 18% the source was unknown. The most frequent pathogen was S. aureus (74 cases, 31%), followed by E. coli (22 cases, 9.2%), and polymicrobial flora (17 cases, 7.1%). The most common localization was the m. iliopsoas region (63%). Recurrence occurred in 25 patients (10%), with no significant gender differences. Patients with recurrence were younger (median 59 compared to those without recurrence 67 years) and developed recurrence typically within 34 days (range 21–577 days, IQR 22–107). Recurrences most often involved m. iliopsoas (64%) and paravertebral areas (16%). Main pathogens in recurrence cases were MRSA (48%) and M. tuberculosis (28%). Significant associations with recurrence were found for liver cirrhosis (p<0.001), HCV (p<0.001), hepatitis (p=0.026), tuberculosis (p=0.041), alcohol use (p<0.001) and intravenous drug use (p<0.001). Conclusions: Retroperitoneal abscesses frequently develop secondarily from retroperitoneal organs. The risk of recurrence increases in patients with immune system impairments and incompletely treated infections. The initial hypothesis has been confirmed.