Kaulu defektu rekonstrukcija ar inducētās membrānas tehnikas pielietošanu

Abstract

Tēmas aktualitāte: Plašiem kaulu bojājumiem, īpaši ekstremitāšu garo kaulu segmentālajiem defektiem, tiek izmantotas vairākas ārstēšanas metodes – kaulu distrakcijas osteoģenēze, strukturāla autografta transplantācija, kā arī inducētās membrānas tehnika (IMT) jeb Masquelet metode. Šī metode balstās uz divpakāpju ķirurģisku pieeju, kuras laikā pirmajā posma defektā ievieto cementa starpliku, ap kuru izveidojas bioloģiski aktīva membrāna, bet otrajā posmā cementu aizstāj ar autologu kaula transplantātu, kur inducētā membrāna nodrošina optimālu vidi osteoreģenerācijai. Mērķi: 1. Apkopot un analizēt IMT attīstības bioloģiskos un mehāniskos aspektus, balstoties uz literatūras datiem ;. 2. Izvērtēt Traumatoloģijas un Ortopēdijas slimnīcas, Rīgā, retrospektīvos klīniskos datus par IMT pielietojumu, īpaši transplantāta iegūšanas un fiksācijas metodes;. 3. Salīdzināt dažādas pieejas atbilstoši klīniskajiem rezultātiem, akcentējot sarežģītus, ar karadarbību saistītus gadījumus;. 4. Izstrādāt ieteikumus IMT pielietošanas optimizēšanai, lai mazinātu komplikāciju riskus un veicinātu metodes efektivitāti. Metodes: Retrospektīvi analizēti dati par 49 pacientiem, kuriem 2021.–2024. gadā Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā tika veikta kaulu defektu rekonstrukcija ar inducētās membrānas tehniku. Atlasīti gadījumi ar pārbaudāmu cementa starplikas ievietošanu un transplantāta izmantošanu. Analizējot transplantāta veidus, fiksācijas metodes, to iznākumu un sadzīšanas rezultātus. Rezultāti: Kopumā no 49 pacientiem visbiežāk bojāts bija —lielais lielakauls (61%), kam sekoja augšstilba kauls (22%). Transplantāts vissbiežāk tika iegūts no RIA femur (29%), priekšējās (24%) un mugurējās zarnukaula šķautnes jeb crista iliaca (27%), kā arī citām vietām, tās kombinējot tās. Fiksācijai izmantoti — intramedulārie stieņi (51%), plāksnes (29%) un kombinācijas (gan plāksne, gan stienis). Pilnīga radioloģiskā konsolidācija tika sasniegta 49% pacientu, savukārt vēl 39% tika novērota pozitīva sadzīšanas dinamika. Secinājumi: Inducētās membrānas tehnika ir efektīva metode segmentālu un strukturālu kaulu defektu ārstēšanā. Tās priekšrocība ir spēja pielāgot to dažādām klīniskajāmām situācijām, tostarp multirezistentas infekcijas klātbūtnei audos. Metode nodrošina augstu sadzīšanas rādītāju iespējamību arī kaujas ievainojumu gadījumos, iespējams, padarot to par vērtīgu izvēles metodi kaulu rekonstrukcijā mūsdienu rekonstruktīvajā ortopēdijā.

BONE DEFECT RECONSTRUCTION USING THE INDUCED MEMBRANE TECHNIQUE Author: Kristiāns Patrijuks Scienticfic reasearch supervisor: Dr. Lauris Repša, Dr. Mārtiņš Malzubris Introduction: Various treatment methods are employed for extensive bone defects, particularly segmental defects of long bones in the limbs, including distraction osteogenesis, structural autograft transplantation, and the induced membrane technique (IMT), also known as the Masquelet method. This technique is based on a two-stage surgical approach. In the first stage, a cement spacer is inserted into the defect, around which a biologically active membrane forms. In the second stage, the cement is replaced with an autologous bone graft, with the induced membrane providing an optimal environment for osteoregeneration. Objectives: 1.To summarize and analyze the biological and mechanical aspects of IMT development based on literature data. 2.To evaluate retrospective clinical data on the application of IMT, particularly focusing on graft harvesting and fixation methods. 3.To compare different approaches according to clinical outcomes, with an emphasis on complex cases related to warfare injuries. 4.To develop recommendations for optimizing the application of IMT in order to reduce complication risks and enhance the method’s effectiveness. Methods: Data from 49 patients who underwent bone defect reconstruction using the induced membrane technique at the Traumatology and Orthopedics Hospital between 2021 and 2024 were retrospectively analyzed. Cases with verifiable cement spacer implantation and graft usage were selected. Graft types, fixation methods, outcomes, and healing results were examined. Results: Among the 49 patients, the most frequently affected bone was the tibia (61%), followed by the femur (22%). Grafts were most commonly harvested from the RIA femur (29%), the anterior (24%) and posterior iliac crest (27%), as well as other combined donor sites. Fixation was achieved using intramedullary nails (51%), plates (29%), and combinations of both. Complete radiological consolidation was achieved in 49% of cases, with an additional 39% showing positive healing dynamics. Conclusions: The induced membrane technique is an effective method for treating segmental and structural bone defects. One of its key advantages is its adaptability to various clinical situations, including cases involving multi-resistant tissue infections. The method shows a high likelihood of successful healing, even in combat-related injuries, making it a potentially valuable option in modern reconstructive orthopedics. Keywords: Induced membrane; Bone defect reconstruction; Bone graft; Orthoplastic surgery.