Uzvedības traucējumu terapijas veidi bērniem un pusaudžiem ar autiskā spektra traucējumiem

Abstract

Tēmas aktualitāte: Pēdējos gados novērojama autiskā spektra traucējumu (AST) pacientu skaita pieaugums, kas vienlaikus sasitīts ar augsto uzvedības traucējumu īpatsvaru konkrētajā pacientu populācijā. Šāda tendence norāda uz nepieciešamību pēc uz pierādījumiem balstītas pieejas uzvedības traucējumu ārstēšanā, izmantojot gan farmakoloģiskās, gan nefarmakoloģiskās terapijas pieejas. Mērķis: Izvērtēt farmakoterpijas un nefarmakoterpijas pielietojumu uzvedības traucējumu mazināšanai, analizējot to sastību ar demogrāfiskiem un klīniskiem rādītājiem. Metodes: Retrospektīvs kohortas pētījums, analizējot pacientus ar AST un uzvedības traucējumiem, kuri ārstēti Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā no 2024. gada 1. janvāra līdz 2024. gada 31. decembrim. Demogrāfiskie dati un klīniskā informācija iegūta no medicīniskās dokumentācijas. Statistiskā analīze veikta, izmantojot programmu IBM SPSS Statistics 25.0. Rezultāti: Tika konstatētas statistiski un klīniski nozīmīgas sakarības starp bērniem, kuri saņēma lietišķās uzvedības analīzes (ABA) terapiju. Šie pacienti lietoja mazāk medikamentu nekā tie, kuri šo terapiju nesaņēma (U = 291,0; p = 0,050). Fizioterapijas pielietošana bija saistīta ar lielāku lietoto medikamentu skaitu (U = 469,5; p = 0,002). Stacionārā ārstētie pacienti lietoja būtiski vairāk medikamentu nekā ambulatori ārstētie (U = 138,5; p = 0,001), norādot uz statistiski nozīmīgāku simptomu smagumu. Tāpat šajā pētījumā AST smaguma pakāpei nebija statistiski nozīmīgas saistības ar medikamentu skaitu (H(2) = 0,384; p = 0,825), savukārt blakusslimību skaits bija būtiski saistīta ar medikamentu skaita pieaugumu (U = 570,5; p = 0,004). Secinājumi: Mediānais AST diagnostikas vecums 3,9 gadi, zēnu : meiteņu attiecība (≈ 3,6 : 1). 94% saņēma kādu no nefarmakoloģiskajām intervencēm; visbiežāk ABA terapija – 83%, audiologopēds – 74%, ergoterapija – 66%. Kopā 83,8% pacientu lietoja kādu medikamentu, starp biežāk lietotajiem bija risperidons (48,8%) un aripiprazols (32,5%), katra papildu blakusslimība palielināja zāļu skaitu par ~19%, stacionēšana to gandrīz dubultoja, savukārt autisma smaguma pakāpe ar kopēju medikamentu skaitu nebija saistīta. Pacienti, kas lietoja medikamentus un saņēma kādu nefarmakoloģisko intervenci - fizioterapiju saņēmušie lietoja vidēji vienu papildu medikamentu (p = 0,002), bet ABA terapiju saņēmušajiem novērota tendence lietot par vienu medikamentu mazāk (p = 0,050), polifarmācija (≥ 4 zāles) kopumā sastopama tikai 5% gadījumu.

Background: In recent years, there has been a noticeable increase in the number of patients diagnosed with autism spectrum disorder (ASD), accompanied by a high prevalence of behavioral disturbances within this population. This trend underscores the need for an evidence-based approach to the treatment of behavioral symptoms, encompassing both pharmacological and non-pharmacological interventions. Aim: To evaluate the use of pharmacotherapy and non-pharmacological interventions in mitigating behavioral disturbances among children with ASD, and to analyze their associations with demographic and clinical indicators. Methods: A retrospective cohort study was conducted, including patients diagnosed with ASD and behavioral disturbances who were treated at the Children’s Clinical University Hospital between January 1 and December 31, 2024. Demographic data and clinical information were obtained from medical records. Statistical analysis was performed using IBM SPSS Statistics 25.0. Results: Statistically and clinically significant associations were observed. Children receiving applied behavior analysis (ABA) therapy used fewer medications compared to those who did not (median 1 vs 2; U = 291.0; p = 0.050). The use of physiotherapy was associated with a higher number of medications (median 2 vs 1; U = 469.5; p = 0.002). Hospitalized patients used significantly more medications than those treated on an outpatient basis (U = 138.5; p = 0.001), indicating greater symptom severity. Importantly, autism severity level was not statistically associated with the number of medications (H(2) = 0.384; p = 0.825), whereas the presence of comorbidities showed a significant association with an increased number of medications used (U = 570.5; p = 0.004). Conclusions: The median age at diagnosis was 3.9 years, the male-to-female ratio was approximately 3.6:1. A total of 94% of patients received at least one non-pharmacological intervention, most commonly ABA (83%), speech and language therapy (74%), and occupational therapy (66%). In total, 83.8% of patients were prescribed medication, most frequently risperidone (48.8%) and aripiprazole (32.5%). Each additional comorbidity was associated with an approximate 19% increase in the number of medications, and hospitalization nearly doubled it. In contrast, autism severity was not associated with the number of prescribed medications. Among patients receiving both pharmacological and non-pharmacological treatment, physiotherapy was associated with an average increase of one additional medication (p = 0.002), while ABA therapy was linked to a trend toward a reduced number of medications (p = 0.050). Polypharmacy (≥4 medications) was identified in only 5% of cases.