Komplekso koronāro bifurkāciju bojājumu ārstēšana

Abstract

Ievads. Ap 15-20% gadījumu perkutānas koronāras intervences procedūras tiek veiktas, lai ārstētu koronāro bifurkāciju bojājumus. Koronāro bifurkāciju bojājumu ārstēšana rada nopietnus izaicinājumus speciālistiem sarežģītās anatomijas un hemodinamisko apsvērumu dēļ, kas prasa īpašas ārstēšanas stratēģijas piemeklēšanu. Kompleksie (sarežģīti) koronāro bifurkāciju bojājumi ir retāk sastopami un grūtāk ārstējami salīdzinājumā ar nekompleksiem koronāro bifurkāciju bojājumiem. Darba mērķis. Izvērtēt iespējamas procedurālas un ārstēšanas rezultatu atšķirības starp komplekso koronāro bifurkaciju bojājumu grupas un ne-komplekso koronāro bifurkaciju bojājumu grupas pacientiem. Materiāli un metodes. Retrospektīvā pētījumā tika iekļauti 707 pacienti no Latvijas Kardioloģijas centra Koronāro Bifurkāciju ārstēšanas reģistra, kuriem tika veikta koronāro bifurkāciju ārstēšana Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcā, laika periodā no 01.01.2017.-01.01.2025. Pētījuma iekļautie pacienti tika sadalīti divās grupās pēc sekojošiem kritērijiem – komplekso koronāro bifurkāciju bojājumu grupa : sānu zara stenoze vienāda vai lielāka par 90% un stenozes garums vienāds vai lielāks par 10 mm (DEFINITION major kriteriji). Tie pacienti, kuri neatbilda šiem kritērijiem, bet kuriem koronārās bifurkācijas stenoze skar gan galveno asinsvadu (MV), gan sānu zaru (SB) vairāk nekā 50% un MV diametrs ≥ 3 mm, SB diametrs ≥ 2.5 mm, tika pieskaitīti ne-kompleksajā grupā. Rezultāti. Komplekso koronāro bifurkāciju bojājumu grupā (17.7%, n=125) ne-komplekso bojājumu grupā (82.3%, n=582). Pētījumā iekļauto pacientu demogrāfisko, klīnisko un anamnēzes datu salīdzinājumā statiski nozīmīgas atšķirības starp abām grupām netika atrastas. Pēc koronāras angiogrāfijas saņēmtiem datiem statistiski nozīmīgs bija sānu zara proksimālais diametrs, bojājuma lielums un bojājuma garums (p<0.001). Sānu zara predilatācija tika veikta 78.4% (n=98) komplekso bojājumu grupas pacientiem salīdzīnot ar 38.1% (n=222) ne-komplekso bojājumu grupas pacientiem, (p<0.001). Divu stentu tehnika biežāk tika pielietota komolekso bojājumu gadījumos (p<0.001). Beigu “kissing” balona inflācijas tehnika kompleksajā grupā tika izmantota biežāk - 56% (n=70), kas bija statistiski nozīmīgi (p<0.001). Pētījuma populācijā visbiežākā komplikācija procedūras laikā bija miokarda infarkts 4.1% (n=29). Vienam pacientam no komplekso koronāro bifurkāciju grupas ir notikusi stenta tromboze (0.8%), p=0.178. Ārstēšanas rezultātu analīze vienu gadu pēc saņemtas PKI procedūras liecina par to, ka nav statistiski nozīmīgas atšķirības starp abām pētījuma grupām. Secinājumi. Komplekso koronāro bifurkāciju bojājumiem biežāk tika pielietota sānu zara predilatācija divu stentu tehnika un beigu “kissing” balona inflācija. Rezultāti apstiprina, ka, izmantojot mūsdienīgas intervenču stratēģijas un vadoties pēc bojājuma raksturlielumiem un standartizētiem klasifikācijas kritērijiem,kompleksos bifurkāciju bojājumus iespējams ārstēt tikpat efektīvi.

Introduction. Approximately 15% to 20% of percutaneous coronary interventions (PCI) are performed to treat coronary bifurcations. The treatment of coronary bifurcation lesions presents difficult challenges for specialists due to the complex vascular anatomy and hemodynamic considerations, which require the selection of specific treatment strategies. Complex coronary bifurcation lesions are less common and more difficult to manage compared to non-complex coronary bifurcation lesions. Aim of the study. To evaluate possible differences in procedural and treatment outcomes between patients in the complex coronary bifurcation lesion group and the non-complex coronary bifurcation lesion group patients. Materials and methods. This retrospective study included 707 patients from the Coronary Bifurcation Treatment Registry of the Latvian Centre of Cardiology who underwent coronary bifurcation intervention at Pauls Stradiņš Clinical University Hospital between 01.01.2017.-01.01.2025. Patients were divided into two groups based on the following criteria: the complex coronary bifurcation lesion group included those with side branch (SB) stenosis ≥ 90% and lesion length ≥ 10 mm (DEFINITION major criteria). Patients who did not meet these criteria but had bifurcation stenosis involving both the main vessel (MV) and the side branch (SB) with >50% diameter reduction, and where MV diameter was ≥ 3 mm and SB diameter ≥2.5 mm, were assigned to the non-complex group. Results. The complex coronary bifurcation lesion group include 17.7%, (n=125) and the non-complex coronary bifurcation lesion group 82.3%, (n=582). No statistically significant differences were found between the two groups regarding demographic, clinical, or medical history data of the included patients. Coronary angiography data, statistically significant differences were observed in the proximal side branch diameter, lesion size, and lesion length (p<0.001). Side branch predilatation was performed in 78.4% (n=98) of patients in the complex lesion group, compared to 38.1% (n=222) in the non-complex group(p<0.001). In complex lesions, the two-stent technique was more frequently used(p<0.001). The final “kissing” balloon inflation technique was used in 56%(n=70) of the complex group - 35.2% (n=205)cases(p<0.001). The most frequent procedural complication in the study population was myocardial infarction (4.1%,n=29). One patient in the complex coronary bifurcation group experienced stent thrombosis (0.8%), p=0.178. Analysis of treatment outcomes one year after PCI showed no statistically significant differences between the two study groups. Conclusions. Complex coronary bifurcation lesions more frequently required advanced procedural techniques—such as side branch predilatation and final “kissing” balloon inflation. Periprocedural complication rates and one-year clinical outcomes were similar between the two groups, so complex coronary bifurcation lesions can be effectively managed same as non-complex.