Diplomātija un neatkarības kustības Eiropā 21. gadsimtā: Paradiplomātijas loma valstiskuma izveides procesā – Skotija un Katalonija

Abstract

Šis maģistra darbs pēta neatkarības kustībās 21. gadsimtā Eiropā un paradiplomātijas lomu valstiskuma veidošanās procesā, koncentrējoties uz Skotijas un Katalonijas gadījumiem. Darba mērķis ir izpētīt, kā necetralizētas/subnacionālas valdības izmanto diplomātiskas aktivitātes, lai veidotu savu nacionālo identitāti, starptautisko leģitimitāti un virzītu neatkarības centienus. Papildu mērķis ir izprast, kā paradiplomātijas mehānismi tiek veidoti un kāda ir tās efektivitāte valstiskuma sasniegšanā un identitātes veidošanā. Darbs balstīts uz teorētisko pieeju, kas ietver starpdisciplināru skatījumu no politoloģijas, starptautisko attiecību, tiesību un diplomātijas teorijām. Īpaša uzmanība veltīta nacionālisma teorijām (Ernest Gellner, Anthony Smith, Benedict Anderson), valstiskuma koncepcijām (Weber, Hobbes, Marx, u.c.) un paradiplomātijas jēdzienā izpēte starptautisko attiecību kontekstā. Metodoloģiski darbs balstīts uz kvalitatīvo gadījumu salīdzinošo analīzi (Skotija pret. Katalonija), izmantojot visatšķirīgāko gadījumu izvēli (“most different cases”). Pētījumā pielietota satura analīze, dokumentu analīze, kā arī izmantoti primārie un sekundārie avoti, oficiāli dokumenti, akadēmiskā literatūra un plašsaziņas līdzekļu materiāli. Rezultāti liecina, ka paradiplomātijas efektivitāte ir atkarīga no juridiskās autonomijas no mātes valsts. Skotijas gadījumā tai ir salīdzinoši lielāka rīcības brīvba, savukārt Katalonijas gadījumā novērojama tā saskarās ar augstāku konfrontācijas risku mātes valsts. Abos gadījumos paradiplomātija tiek izmantota ne tikai ārpolitikas mērķiem, bet arī kā instruments reģionālās identitātes nostiprināšanai un valstiskuma idejas popularizēšanai starptautiskajā telpā.

This master's thesis examines independence movements in 21st-century Europe and the role of paradiplomacy in the state-building process, focusing on the cases of Scotland and Catalonia. The aim of the thesis is to explore how decentralized/subnational governments use diplomatic activities to shape their national identity, gain international legitimacy, and advance their independence aspirations. An additional objective is to understand how paradiplomatic mechanisms are developed and how effective they are in achieving statehood and constructing identity. The work is based on a theoretical approach that includes an interdisciplinary perspective from political science, international relations, law, and diplomacy theories. Special attention is given to theories of nationalism (Ernest Gellner, Anthony Smith, Benedict Anderson), concepts of statehood (Weber, Hobbes, Marx, and others), and the study of the concept of paradiplomacy in the context of international relations. Methodologically, the thesis is based on a qualitative comparative case study analysis (Scotland vs. Catalonia), using the “most different cases” approach. The research employs content analysis, document analysis, and utilizes both primary and secondary sources, including official documents, academic literature, and media materials. The results indicate that the effectiveness of paradiplomacy depends on the degree of legal autonomy from the parent state. In the case of Scotland, it enjoys comparatively greater freedom of action, while Catalonia faces a higher risk of confrontation with the parent state. In both cases, paradiplomacy is used not only for foreign policy purposes but also as a tool for strengthening regional identity and promoting the idea of statehood in the international arena. Key words: Scotland; Catalonia; Paradiplomacy; Independence/Secession movements; Nation-building.