Dabas pieredzēšana no pagātnes līdz mūsdienām: dabas aizsardzības speciālistu perspektīva

Abstract

Šis pētījums analizē, kā dabas aizsardzības speciālisti Latvijā pieredz un konceptualizē dabu, izsekojot šīm pieredzēm no Gaujas Nacionālā parka darbības sākumposma līdz darbam mūsdienu Dabas aizsardzības pārvaldē. Balstoties uz aktoru tīkla teoriju un kritisko diskursa analīzi, pētījumā aplūkotas cilvēku un necilvēku aģentu savijumi, materiālie starpnieki un institucionālie diskursi, kas ietekmē kā dabas aizsardzības speciālisti veido attiecības ar dabu. Etnogrāfiskā analīze atklāj, ka iemiesotas, afektīvas un vietēji balstītas zināšanas pastāv līdzās dominējošajiem zinātnes un pārvaldības-birokrātijas diskursiem un nereti tos arī izaicina. Pētījuma atklājumi izgaismo dabas aizsardzības speciālistu hibrīdo pozicionēšanos starp institucionālajām prasībām un personiskajām attiecībām ar dabu, kā arī to, kā mainīgas institucionālās struktūras, plašākas ideoloģiskās sistēmas un individuālās dzīves pieredzes ietekmē speciālistu identitātes un rīcības. Šis pētījums sniedz ieguldījumu antropoloģiskajās diskusijās par cilvēka un dabas attiecībām, izgaismojot dabas aizsardzību kā dinamisku, attiecību veidotu telpu, kurā veidojas savstarpēji konstruētas realitātes. Pētījumā tiek uzsvērta arī daudzveidīgu zināšanu formu nozīme dabas aizsardzībā.

This research examines how nature conservation specialists in Latvia experience and conceptualize nature, tracing shifts from the early periods of Gauja National Park to the current work in the Nature Conservation Agency. Drawing on actor-network theory and critical discourse analysis, the study explores the hybrid entanglements of human and nonhuman actors, material intermediaries and institutional discourses that shape how conservation specialists engage with nature. Ethnographic analysis reveal that embodied, affective and place-based ways of knowing coexist with and at times challenge dominant scientific and managerial-bureaucratic discourses. The findings highlight the hybrid positionalities of specialists navigating between institutional demands and personal relationships with nature and how conservation specialists’ identities and practices are shaped by shifting institutional structures, broader ideological systems and individual lived experiences. This research contributes to anthropological debates on human-nature relations by illustrating how nature conservation constitutes a dynamic, relational space of co-constructed realities and emphasizes the value of diverse knowledge forms in conservation.