Dzimte kustībā: flanērisms un ielu fotogrāfija Rīgā

Abstract

Apvienojot vēsturisko maskulīno flanēra figūru ar iemiesotības un dzimtes performativitātes teorijām, šajā maģistra darbā tika pētīts, kā urbānās fotogrāfijas prakses Rīgā ir dziļi iemiesotas un dzimtēs iedalītas. Veicot daļēji strukturētas un fotoizdibināšanas intervijas apvienojumā ar līdzdošanās metodi pilsētvidē, tika atklāts, ka ielu fotogrāfija Rīgā ir kulturāli kodēta kā vīrišķa prakse un dzimte tiek performēta caur fotogrāfa ķermeni – caur telpisko orientāciju, skatienu, redzamību, kā arī fotogrāfu ētiskajiem apsvērumiem attiecībā uz fotografējamo subjektu. Cilvēki, kas nepiedalās šajā žanrā maskulīni kodētā veidā, ir pakļauti lielākam riskam, jo viņu ķermeņi publiskajā telpā tiek uzskatīti par neaizsargātākiem. Tā vietā, lai pilnībā atteiktos no šīs prakses, viņi pretojas dominējošajām normām, izmantojot tādas iemiesotas stratēģijas kā savu maršrutu, redzamības un taktiku pielāgošanu, tādējādi apstrīdot šī žanra maskulīno normatīvumu.

By combining the historical masculine-coded urban observation figure of the flâneur with theories of embodiment and gender performativity, this master’s thesis examines how urban photography practices in Riga are deeply embodied and gendered. Through the conduction of semi-structured and photo-elicitation interviews, combined with walk-alongs in urban spaces, it is revealed that street photography in Riga is culturally coded as a masculine practice, and gender is performed via hotographers’ body – through spatial orientation, gaze, visibility, as well as in photographers ethical considerations towards their photographic subjects. People who do not participate in this genre in masculine-coded ways navigate greater risks due to their bodies being read as more vulnerable in public spaces. Instead of withdrawing from the practice altogether, they resist dominant norms by embodied strategies like adjusting their routes, visibility, and tactics and thus challenge the genre’s masculine normativity.