Kuģa jūrasspēja Roterdamas noteikumu skatījumā

Abstract

Starptautisko kravas pārvadājumu pa jūru regulējumā trūkst vienotības un harmonizācijas, jo vienlaikus darbojas trīs dažādi tiesiskie režīmi. Problēmas risināšanai tika pieņemti Roterdamas noteikumi, kuri pagarina pārvadātāja atbildību nodrošināt kuģa jūrasspēju. Darba mērķis ir secināt vai kuģa jūrasspējas jēdziens ir mainījis savu interpretāciju, vai ieviestie jaunumi ir labāki. Darba gaitā tika pētīti darba tēmai raksturīgākie normatīvie akti, zinātniskā literatūra, tiesu prakse, izmantojot teorētisko, vēsturisko un salīdzinošo pētīšanas metodi. Darbā tiek secināts, ka kuģa jūrasspēja ir ļoti plašs jēdziens, kurš ietver sevī tehnisku, cilvēcisko un dokumentāro aspektu.

Currently international carrying of goods by sea regimes lacks coherance because there are three different legal regulations in force. In 2008 The United Nations General Assembly adopted the Rotterdam Rules, an attempt to achieve uniformity of law in the maritime carriage. Rotterdam Rules extends carriers obligation to make the vessel seaworthy during the whole voyage. Aim of thesis is to conclude is the seaworthiness term changed its interpretation due to provision of the Rotterdam Rules and whether innovation is better and suitable for modern day. The seaworthiness term is very wide which includes three big aspects such as vessel’s physical, human and documentary seaworthiness. Only by accomplishing all of these aspects seaworthiness will be ensured. Before the Rotterdam Rules limiting the carrier’s obligation to cover, only the period before and at the commencement of the voyage could leave some cargo owners in not a positive position.