Smieklu fenomena loma varas struktūras dekonstrukcijā postmodernisma kontekstā

Abstract

Bakalaura darbu caurvij smieklu sociālā funkcija varas diskursā. Smiekli tiek aplūkoti kā sociāla loma, kas veido, uztur un izaicina pastāvošās varas struktūras. Darbā smiekli netiek skatīta kā fizioloģiska izpausme, bet kā kulturāls diskursa konstrukts, kas vienlīdz stiprina un grauj sociālās normas. Teorētiskais ietvars par zināšanām ir balstīts Mišela Fuko varas un zināšanu analīzē, savukārt smiekli tiek definēti atsaucoties uz Zigmunda Freida, Anrī Bergsona un Mihaila Bahtina idejām. Analīzē tiek atklāta smieklu ambivalence, kas no vienas puses ir varas instruments, no otras - pretošanās forma. Pētījums aktualizē jautājumu par smieklu vietu varas attiecības, kurās tie formē kolektīvo domāšanu un sociālās attiecības.

The social function of laughter in the discourse of power permeates the bachelor thesis. Laughter is examined as a social role that shapes, sustains and challenges existing power structures. The thesis does not view laughter as a physiological manifestation, but as a cultural discourse construct that equally reinforces and undermines social norms. The theoretical framework of knowledge is based on Michel Foucault's analysis of power and knowledge, while laughter is defined with reference to the ideas of Sigmund Freud, Henri Bergson and Mikhail Bakhtin. The analysis reveals the ambivalence of laughter, which on the one hand is an instrument of power and on the other a form of resistance. The study raises the question of the place of laughter in power relations in which it shapes collective thinking and social relations.