Izņēmuma stāvoklis un autonomija –nepieciešamība kā ētiska problēma suverēna un autonoma subjekta retorikā un politiski-tiesiskās attiecībās

Abstract

Šis maģistra darbs pēta nepieciešamības jēdzienu kā ētisku un politiski tiesisku problēmu, kas saistīta ar izņēmuma stāvokļa ieviešanu, suverēna varas robežām un autonoma subjekta tiesību ierobežošanu. Darba centrālais jautājums ir: vai izņēmuma stāvokļa nepieciešamība var kalpot par pietiekamu attaisnojumu, lai ierobežotu autonoma indivīda pamattiesības? Autors analizē pamatjēdzienus – nepieciešamība, vajadzība, subjekts, autonomija, suverenitāte un izņēmuma stāvoklis – filozofiskā, politiskā un juridiskā kontekstā, uzsverot, ka nepieciešamība nav identiska ar vajadzību. Nepieciešamība tiek aplūkota kā robežjēdziens starp individuālo brīvību un sabiedrisko kārtību, kam var būt leģitimitāti apdraudošs raksturs, ja to izmanto kā retorisku līdzekli varas koncentrācijai. Darbs detalizēti aplūko politiskā subjekta struktūru un valsts aparāta attīstību, izceļot suverēna lomu kā augstākajam lēmumu pieņēmējam ārkārtas apstākļos. Izņēmuma stāvoklis tiek traktēts kā telpiska un juridiska robežsituācija, kurā tiek apturēta likuma normālā darbība un leģitimēta tiesiskās kārtības pārkāpšana. Tiek pētīts, kā šis mehānisms konfliktē ar indivīda autonomiju – spējai brīvi rīkoties saskaņā ar savu gribu. Teorētisko pārskatu papildina konkrētu politisko gadījumu analīze – Donalda Trampa migrācijas politika, Krievijas intervencija Ukrainā un ASV–Ukrainas diplomātiskās attiecības –, kas ļauj ieraudzīt, kā nepieciešamības jēdziens tiek izmantots mūsdienu politiskajā retorikā. Šie piemēri kalpo, lai demonstrētu riskus, kādos nonāk gan suverēns, gan autonoms subjekts, kad nepieciešamība tiek izmantota kā līdzeklis varas saglabāšanai vai paplašināšanai, apejot institucionālās robežas. Darba galvenā tēze pauž, ka nepieciešamība var būt pamatota tikai tad, ja ārkārtas apstākļi padara likuma tālāku esamību praktiski neiespējamu. Pretējā gadījumā tās izmantošana iznīcina tiesiskuma pamatus un pārkāpj autonomā subjekta neaizskaramību. Tādējādi nepieciešamības doktrīnai jābūt stingri ierobežotai un leģitīmi strukturētai, lai tā nekļūtu par instrumentu patvaļīgas varas leģitimācijai.

This master's thesis examines the concept of necessity as an ethical and politico-legal problem related to the implementation of a state of exception, the limits of sovereign power, and the restriction of the rights of the autonomous subject. The central question of the work is: can the necessity of a state of exception serve as sufficient justification for limiting the fundamental rights of an autonomous individual? The author analyzes the key concepts—necessity, need, subject, autonomy, sovereignty, and state of exception—in philosophical, political, and legal contexts, emphasizing that necessity is not identical to need. Necessity is considered a borderline concept between individual freedom and public order, which may threaten legitimacy if used as a rhetorical tool for concentrating power. The thesis thoroughly examines the structure of the political subject and the development of the state apparatus, highlighting the role of the sovereign as the ultimate decision-maker in extraordinary circumstances. The state of exception is treated as a spatial and legal boundary situation in which the normal operation of law is suspended and legal order violations are legitimized. The thesis explores how this mechanism conflicts with individual autonomy—the capacity to act freely in accordance with one's will. The theoretical framework is complemented by an analysis of specific political cases—Donald Trump's migration policy, Russia's intervention in Ukraine, and U.S.–Ukraine diplomatic relations—which illustrate how the concept of necessity is employed in contemporary political rhetoric. These examples demonstrate the risks faced by both the sovereign and the autonomous subject when necessity is used as a tool for preserving or expanding power by circumventing institutional limits. The main argument of the thesis asserts that necessity can only be justified if extraordinary conditions make the continued existence of law practically impossible. Otherwise, its application undermines the foundations of the rule of law and violates the inviolability of the autonomous subject. Therefore, the doctrine of necessity must be strictly limited and legitimately structured to prevent it from becoming an instrument for legitimizing arbitrary power.