Artūra Rembo mantojums XX. un XXI. gadsimta literatūrā. Intertekstualitātes izpēte.

Abstract

Šis darbs ir veltīts Artūra Rembo poētiskās ietekmes analīzei 20. un 21. gadsimta literatūrā intertekstualitātes prizmas ietvaros. Pamatojoties uz Jūlijas Kristevas (1969), Žerāra Ženeta (1997), Dominika Ženi (1976), Mihaila Bahtina (1984) un Pola Zimthora (1981) teorijām, pētījumā aplūkota Andrē Bretona, Renē Šāra, Žana Kajroļa un Valērijas Ruzo dzeja. Darbs koncentrējas uz tādām Artūra Rembo rakstības iezīmēm kā fragmentārums (Cornille, 1989), sintakses sagraušana un pieturzīmju neesamība (Guyaux, 1989), “es” sašķeltība (Felman, 1973), sakrālā un būtiskā metaforizācija (Reboul, 1989), kā arī sāpju, klejojumu un izolācijas tēmas (Reboul, 1989), kā arī valodas eksperimentālisms.

This study is devoted to the analysis of Arthur Rimbaud’s poetic influence on the literature of the 20th and 21st centuries through the lens of intertextuality. Based on the theories of Julia Kristeva (1969), Gérard Genette (1997), Dominique Jenny (1976), Mikhail Bakhtin (1984), and Paul Zumthor (1981), the research examines the poetry of André Breton, René Char, Jean Cayrol, and Valérie Rouzeau. The study focuses on key features of Rimbaud’s writing, such as fragmentation (Cornille, 1989), syntactic disruption and lack of punctuation (Guyaux, 1989), the fractured "I" (Felman, 1973), metaphorization of the sacred and existential (Reboul, 1989), themes of pain, wandering and isolation (Reboul, 1989), as well as linguistic experimentation.