Jēzus dievišķības atspoguļojums kino (filmās: Kristus ciešanas, Mels Gibsons, 2004.; Mateja evaņģēlijs, Pjērs Paulo Pazolīni, 1964.; Kristus pēdējais kārdinājums, Martins Skorsēze, 1988.; Jēzus no Nācaretes, Franko Dzefirelli, 1977.)

Abstract

Jēzus dievišķība ir netaustāma parādība, tādējādi rodas lielas grūtības to atveidot. Laikam ejot Jēzus filmās ir gan spīdējis, gan bijis tērpts mistiski baltās drānās, taču neviens no šiem piedāvātajiem kino paņēmieniem nav atklājis Jēzus dievišķību tik ļoti kā viņa cilvēcība. Darbā tiek aplūkots Jēzus dievišķības atspoguļojums kino vidē un izvēlētajās četrās filmās: Kristus Ciešanas(Mels Gibsons, 2004) Mateja Evaņģēlijs(Pjērs Paulo Pazolīnī, 1964) Pēdējais Jēzus Kārdinājums(Martins Skorsēze, 1988) Jēzus no Nācaretes(Franko Dzefirelli, 1977) Darba tēze: Jēzus dievišķības aspekts filmās(Kristus Ciešanas(Mels Gibsons, 2004), Mateja Evaņģēlijs(Pjērs Paulo Pazolīnī, 1964), Pēdējais Jēzus Kārdinājums(Martins Skorsēze, 1988), Jēzus no Nācaretes(Franko Dzefirelli, 1977) netiek pilnībā izskaidrots. Uzstādot šādu tēzi tiek noskaidroti veidi (kino kodi) kā uz ekrāna var norādīt uz Jēzus dievišķību un tiek izvirzīta problemātika, kādēļ Jēzus dievišķības atspoguļošana uz ekrāna ir nepilnīga. Darbs tiek iedalīts deviņās nodaļās, neieskaitot darba ievadu un nobeigumu. Šīs nodaļas ir: Jēzus cilvēcības un dievišķības raksturojums, Pārcilvēcīgais Jēzus, Jēzus tēla atveidošanas kodu klasifikācija, Kristus Ciešanas(Mels Gibsons, 2004), Pēdējais Jēzus Kārdinājums(Martins Skorsēze, 1988), Mateja Evaņģēlijs(Pjērs Paulo Pazolīnī, 1964), Jēzus no Nācaretes(Franko Dzefirelli, 1977), Jēzus atveidošanas kodu salīdzināšana filmās, Problemātika. Darba tēma Latvijā ir neizpētīta akadēmiskā vidē. Ar šo darbu vēlos pievērst uzmanību ne tikai darbā izvēlētajām četrām filmām, bet arī kino kopumā, kurā tiek attēlots Jēzus tēls. Atslēgvārdi: Audiovizuāls, dievišķība, cilvēcība, Jēzus, Kristus.

Jesus’ divine nature is an untouchable fact, thus there are great difficulties to reproduce it. Presumably, in the films Jesus should shine while he walks or he should wear mystical white clothes. However, anyone of these proposed cinema methods have not revealed Jesus’ divine nature so well than his human nature. In this bachelor dissertation, it has been examined how Jesus’ divine nature is shown in the cinema, in concrete in four films: The Passion (by Mel Gibson, 2004) The Gospel of Mathew (by Pierpaolo Pazolini, 1964) Jesus’ Last Temptation (by Martin Scorsese, 1988) Jesus of Nazaret (by Franco Zeferelli, 1977). Thesis statement: Jesus’ divine nature is not completely clear in the films The Passion (by Mel Gibson, 2004), The Gospel of Mathew (by Pierpaolo Pazolini, 1964), Jesus’ Last Temptation (by Martin Scorsese, 1988), Jesus of Nazaret (by Franco Zeferelli, 1977). For putting up this thesis statement, it has been clarified the ways (cinema codes) how Jesus’ divine nature has been shown in the screen and how it has been proved problematic, and the reasons why Jesus’ divinity has not been full reflected in the screen. The dissertation is divided in nine chapters, not including introduction and conclusion. These chapters are: Description of Jesus’ divine and human nature, Jesus as a superman, Classification of Jesus’ images reproducing code, The Passion (by Mel Gibson, 2004), Jesus’ Last Temptation (by Martin Scorsese, 1988), The Gospel of Mathew (by Pierpaolo Pazolini, 1964), Jesus of Nazaret (by Franco Zeferelli, 1977), Comparisson of reproducing codes of Jesus, Problems. The topic of the dissertation had not been researched in the Latvian academic field before. In this paper, I wanted to pay attention not only to the four chosen films, but furthermore to the films in general, in which the image of Jesus has been portrayed. Keywords: audiovisual, divinity, humanity, Jesus, Christ.