Pagaidu darbiekārtošanas aģentūras

Abstract

Pagaidu darbiekārtošanas aģentūru darbs ir viens no visstraujāk augošajiem netipiskās nodarbinātības veidiem visā pasaulē. Autores mērķis šajā darbā ir izpētīt pagaidu darbiekārtošanās aģentūru attīstību, jēdzienu un pastāvošo tiesisko regulējumu. Eiropas Savienības institūciju līmenī diskusijas saistībā ar pagaidu darbiekārtošanas regulējumu notiek kopš 1982. gada. Valstu starpā pastāv atšķirības pagaidu darbiekārtošanas aģentūru darba jēdziena skaidrojumā, taču ir saskatāmas arī vairākas kopējas iezīmes. Pagaidu darbiekārtošanas aģentūru darba pamatā ir trīspusējas attiecības starp darbinieku, personu, kas darbojas kā pagaidu darbiekārtošanas aģentūra un personu, kuras labā un vadībā pagaidu darbiekārtošanas aģentūras darbinieks tiek nosūtīts veikt pagaidu darbu. Veids kādā pagaidu darbiekārtošanas aģentūru darbs tiek regulēts, normatīvo aktu vai koplīgumu ceļā, katrā valstī atšķiras. 2002. gada martā Eiropas Komisija pieņēma direktīvas priekšlikumu pagaidu darbiekārtošanas aģentūru darba jomā. Priekšlikumā ir ietverts vienlīdzīgas attieksmes princips, kas nosaka ka pagaidu darbiekārtošanas aģentūras darbiniekam ir nodrošināma tāda pati daba samaksa un darba apstākļi kā personas, kuras labā un vadībā darbinieks ir nosūtīts veikt pagaidu darbu, tieši nodarbinātajiem darbiniekiem. Direktīvas priekšlikuma mērķis ir nodrošināt taisnīgu attieksmi pret pagaidu darbiekārtošanas aģentūru darbiniekiem, nodrošinot vienotu aizsardzības regulējumu minimumu. Eiropas Savienības dalībvalstu nacionālajos normatīvajos aktos pastāvošos ierobežojumus pagaidu darbiekārtošanas aģentūru darba jomā var iedalīt trīs veidos: aizliegums atsevišķās jomās izmantot pagaidu darbiekārtošanas aģentūru darbu, pagaidu darbiekārtošanas aģentūru darba maksimālā termiņa noteikšana un ierobežojumi, kas nosaka kādos gadījumos drīkst izmantot pagaidu darbiekārtošanas aģentūru darbu. Visizplatītākais ierobežojums valstu starpā ir aizliegums personām pagaidu darbiekārtošanas aģentūru darbu izmantot, lai aizvietotu streikojošus darbiniekus. Latvijas Republikā pagaidu darbiekārtošanas aģentūru darbs netiek regulēts kā atsevišķs nodarbinātības veids, taču netieši uz pagaidu darbiekārtošanas aģentūru darbu attiecas normatīvajos aktos paredzētais regulējums attiecībā uz noteiktu laiku noslēgtajiem darba līgumiem, darbiekārtošanas aģentūru licencēšanas kārtību, darbinieku nosūtīšanu un citi. Ņemot vērā, ka pagaidu darbiekārtošanas aģentūru darbs ir nodarbinātības veids, kur tradicionāli par divpusējām uzskatītajās darba attiecībās parādās trešā persona (persona, kuras labā un vadībā pagaidu darbiekārtošanas aģentūras darbinieks tiek nosūtīts veikt pagaidu darbu), normatīvajos aktos ir nepieciešams atsevišķas pagaidu darbiekārtošanas aģentūru darba subjektu tiesības un pienākumus regulēt atšķirīgi.

In this work the Author examines the development, concept, and existing legislation on temporary work agencies. Temporary agency work is one of the fastest-growing atypical models of employment in the whole world. At European-level social partners are negotiating over temporary agency work regulation since 1982. There are a lot of diversities in national situations and definitions of temporary agency work, but still there are a number of common trends. Temporary agency work is a "three-way" or "triangular" relationship involving a worker, a company acting as a temporary work agency and a user company, whereby the agency employs the worker and places him or her at the disposition of the user company. The way in which temporary agency work is regulated, either by legislation or bargaining, varies between countries and diverges quite distinctly from traditional national work relations practices in some cases. In March 2002 the European Commission adopted a proposal for a Directive on Temporary Agency Workers. The proposal sets out the general principle of equal treatment, under which temporary agency workers would receive the same pay and basic working conditions as permanent workers carrying out the same or similar jobs in the company to which they were assigned. The aims behind the proposal of the Directive on the temporary agency workers are to provide fair treatment for agency workers by establishing a common set of minimum protections and improve its quality. Temporary agency work can be submitted to three sets of principal restrictions within European country national legislation: sector or occupation bans, maximum contract duration and/or limits the use of successive contracting, reasons for use. It is widely taken for granted that temporary work should be prohibited to replace workers on strike. In Latvia temporary agency work is not regulated as a separate model of employment, but regulations refering to fixed-term employment contracts, employment agency licencing and posting of workers, implicitly refer also to temporary agency work. Considering that temporary agency work involves a third party (the user undertaking), in the employment relationship traditionally seen as two – way, it is necessary to define the obligations and rights of the parties involved in temporary agency work separately.